Gleznotāja Jāņa Brinkmaņa 115 gadu jubilejas piemiņas izstāde kultūras pilī “Ziemeļblāzma”

Latvijas mākslas pasaulē spilgta, bet mazāk zināma personība ir gleznotājs Jānis Brinkmanis (1909. – 1996.). Viņa ceļš uz mākslu ir sava veida piemērs apņēmībai realizēt savu talantu, kā arī būt patiesam savās izpausmēs.
Mākslinieka 115 gadu jubileju un daiļrades retrospekciju atzīmēs ar izstādi kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, kas notiks no 2. līdz 30. maijam.

Vēl viens no būtiskiem iemesliem atgādināt par vecmeistara daiļradi ir tas, ka viņš ir no tiem, kuriem padomju gados ne vienu reizi vien bija aizliegts izstādīt darbus, jo atsacījās kalpot pie varas esošās padomju valsts ideoloģijai, nestājās noteiktā partijā un savienībā. J. Brinkmaņa gleznu izstāde atgādinās par mazāk zināmiem faktiem Latvijas mākslas vēsturē.

J. Brinkmanis dzimis 1909. gadā Vecmīlgrāvī strādnieku ģimenē, un viņa ceļš uz mākslu ir neparasts, bet apliecina izcilas spējas un talantu. Latvijas Mākslas akadēmijā iestājas pēc pamatskolas beigšanas 14 gadu vecumā un iestājeksāmenus nokārto bez iepriekšējas sagatavošanās. Viņš bija latviešu gleznotājs, kurš gleznoja eļļas tehnikā, ievērojot latviešu vecmeistaru izcilākās mākslas tradīcijas.

J. Brinkmaņa ģimene glabā viņa pierakstītās atmiņas: “Tā nu gleznoju tīri labi, kad akadēmijā rīkoja izstādes, lika manus darbus. Vēl kursu laikā gleznoju margrietiņas, gleznu “Galdiņš ar margrietām” atpirka akadēmijas muzejam.
2. kursā vasaras darbos uzgleznoju iesvētībās uzdāvinātās rozes, rudenī izliku akadēmijā izstādē. Profesors Vilhelms Purvītis tās novērtēja, jo esot teicis, ka tās esot labākas nekā Pladeram muzejā. Pēc tam man samazināja mācību maksu uz pusi.”

Lai nopelnītu naudu studijām, vasaras brīvlaikos strādāja pie zvejniekiem Rīnūžos un ostā pie kuģu iekraušanas darbiem. Kad pēc 4. kursa vajadzēja izvēlēties specializāciju, jaunais censonis izvēlējās profesora Jāņa Roberta Tilberga vadīto figurālās glezniecības meistardarbnīcu. Izturēja arī šos pārbaudījumus, kad bija jāzīmē sēdošs kails vīrietis. No visiem 14 studentiem, kuri togad pieteikušies, pie stingrā un prasīgā profesora tikuši tikai trīs – Jānis Brinkmanis, Nikolajs Kūlainis un Alise Zvirbule.

J. Brinkmanis akadēmiju beidz 1933. gadā ar diplomdarbu “Slīperu cirtēji”, iegūstot mākslinieka gleznotāja grādu. Vēl viena interesanta viņa atmiņu epizode: “Savu diplomdarbu “Slīperu cirtēji” izliku akadēmijas izstādē un pats aizbraucu uz Eleju. Pēc pāris nedēļām atbraucu uz Rīgu un aizeju uz izstādi, bet mans darbs nav. Uzzināju, ka tas aiznests uz “Jaunāko ziņu” kantori pie Benjamiņas, tur fotografēts krāsains un ievietots žurnālā “Atpūta” (“Atpūta”, Nr.482 (26.01.1934), “Slihperu citeji – Jaņa Brinkmaņa diplomdarbs mahslas akademijas beigschanai”), bet atpakaļ nenesuši. Dabūju palīgu un liku atpakaļ izstādē. Drīz zvanīja vēl viens, lai atļaujot ar slīpera cirtējiem izlaist pastkartes sērijā “Latvju māksla”. To arī atļāvu.”

Pēc studiju beigšanas jaunais mākslinieks pārceļas uz dzīvi Elejas pagastā, kur strādāja par zīmēšanas un glītrakstīšanas skolotāju Elejas pamatskolā. Tāpat daudz pūles prasīja darbs saimniecībā, dažādi lauku darbi, bet centies laiku atrast gleznošanai – tapuši ne mazums portretu. Darbi izstādīti Jelgavas pilī, personālizstāde rīkota Elejas kultūras namā.

Par mākslinieka likteņa līčločiem un nostāju liecina viņa teiktais: “Kad bija iebraukuši krievu tanki un nodibināta komunistu valdība, bija jāraksta lozungi izpildu komitejai, skolai, tautas namam, vēlēšanu iecirknim. Visiem lika stāties kolhozā. Pēc kara Rīgā nejauši uz ielas satiku grafiķi Rūsu. Kad viņš jautāja, kur biji palicis, jo akadēmijai vajadzēja pasniedzēju, tad atbildēju, ka man nevelk jaunā kliķe, netaisos arī gleznot Staļina un Ļeņina portretu…”

Pēckara gadus J. Brinkmanis pavada Vecmīlgrāvī līdz pat savai nāvei 1996. gadā.

Pēc pārcelšanās uz Rīgu, strādājot kultūras pilī “Ziemeļblāzma” par mākslinieku, pēc viņa iecerēm tika veidota parka strūklaka, vējrādis un arī akvārijs, kura apdarē izmantoja no Staburaga atvestos akmeņus. J. Brinkmanis ir veidojis visu pašdarbības teātra iestudējumu dekorācijas un butaforijas, telpu noformējumu pasākumiem un afišas. Viens no ievērojamākajiem scenogrāfa darbiem bija izrādes “Ziņģu Ješkas uzvara” dekorāciju izveide Mežaparka lielajā estrādē. No 1950. gada līdz aiziešanai pensijā – 1970. gadu sākumam – strādāja kultūras pilī “Ziemeļblāzma” gan kā mākslinieks, gan dekorators, bet bet radošais darbs vienmēr viņa dzīvē ir bijis galvenais. Savās gleznās visbiežāk attēlojis dabu, Vecmīlgrāvja ainas – senās ieliņas, ziedošos dārzus, bet visvairāk paticis gleznot ziedus. Viņa atziņa: “Gleznojot ir jāpanāk, ka ziedi ar tevi runā…”

Privātās kolekcijās J. Brinkmaņa darbi atrodas bijušajā PSRS, ASV, Vācijā, Lielbritānijā, Austrālijā un Bulgārijā.

Izstādi veidojusi gleznotāja meita Ilze Brinkmane sadarbībā ar biedrību “Vecdaugavieši” un Ziemeļrīgas kultūras apvienību.