Arhīvs birkai: Konkursa projekts

5. gaitā mūs iedvesmos Burbuļtēvs un Burbuļmāte, Jefiņš, Slīmests, Sprukstiņš un citi

,

Biedrība “Vecdaugavieši”, īstenojot projektu “Māksla un gaitas Vecmīlgrāvī”, sestdienas vakarā, 12. septembrī plkst. 17:30, dosies 5. gaitā pa Vecmīlgrāvi.

Tiksimies pie pasta ēkas; autobusa pietura “Melīdas iela”, lai vispirms dotos aplūkot jauno mobilitātes punktu “Ziemeļblāzma”, kas atrodas Vecāķu prospektā 2C. Turpinājumā pa Skuju ielu, meklēsim vietas, kas saistās gan ar skolām, gan ar latviešu komiksa pamatlicēju, gan ar jaunāko studentu Latvijas Mākslas akadēmijas vēsturē, gan ar slavu apvītajiem brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem.

Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas pilsētas Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.

Dalība visos pasākumos ir BEZ MAKSAS.

#Vecdaugava

#Vecdaugavieši

#gaitas

#Rīgasapkaimes

 

Aicina ieviest risinājumus fiziskās vides pieejamībai cilvēkiem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem

Piedzīvojot kustību vai citus funkcionālos traucējumus, cilvēka ikdiena bieži atduras pret fiziskās vides nepieejamību — no neatbilstoša izmēra autostāvvietām un nepielāgotām ieejām ēkās līdz pat higiēnas telpu trūkumam publiskajā telpā. Biedrība “Ģenētiski pārmantoto slimību pacientiem un līdzcilvēkiem “Saknes”” projekta “Tiesības uz cieņu” ietvaros laidusi klajā sarunu cikla “Iecietības skola” epizodi “Neredzams nav neesošs – fiziskā vide”

Biedrības vadītājs Juris Beikmanis uz diskusiju aicināja Kasparu Maguru — Labklājības ministrijas ministra padomnieku komunikācijas jautājumos un tēti bērnam ar smagiem funkcionāliem traucējumiem.

Būtiskākie fiziskās vides izaicinājumi

Viens no pirmajiem šķēršļiem ceļā uz mācību iestādi, darbu vai kultūras pasākumu ir autostāvvietas novietojums un izmērs. Automašīnām, kas pielāgotas ratiņkrēslu pārvadāšanai (ar aizmugurējām vai sānu rampām), parastās vai nepietiekami garās stāvvietas nav piemērotas, apgrūtinot cilvēka drošu izcelšanu no transportlīdzekļa.

Priekšlikums risinājumam ir palielināt īpašo autostāvvietu skaitu uz katras ielas un kvartālos (vismaz 1–2 vietas uz ielas), kā arī nodrošināt starptautiskajiem standartiem atbilstošu marķējumu un izmērus. Aicinājums attiecas ne tikai uz pašvaldībām, bet arī uz privātajiem autostāvvietu apsaimniekotājiem.

Stāsts par 16 gadus veco Marku ratiņkrēslā, kuram skolas vadība atteicās pielāgot ieeju vai pārcelt stundas uz pirmo stāvu, atrunājoties ar ēkas vēsturisko statusu un līdzekļu trūkumu, spilgti ilustrē sistēmisko diskrimināciju. Argumenti par vēsturisko ēku neiztur kritiku — videi ir jāattīstās līdz ar laiku un sabiedrības vajadzībām.

Priekšlikums risinājumam ir projektētājiem un iestāžu vadītājiem aktīvāk jāsadarbojas ar nevalstiskajām organizācijām (piemēram, apvienību Apeirons), lai atrastu efektīvus un finansiāli pieejamus risinājumus. Izglītības iestādēm prioritāri jānodrošina elastība stundu sarakstos un klašu izvietojumā, uztverot vides pielāgošanu kā investīciju nākotnē, nevis slogu.

Cilvēkiem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem un viņu asistentiem akūta problēma ir atbilstošu higiēnas telpu trūkums publiskajās ēkās, sporta un kultūras būvēs. Standarda tualetes bieži vien nav pietiekamas, spiestā kārtā liekot pārtraukt pasākuma apmeklējumu vai mācību dienu.

Priekšlikums risinājumam ir attīstīt Changing Places konceptu Latvijā — izveidot higiēnas telpas ar regulējamām kušetēm/gultām (pie sienas piemontējamām) un pacēlājiem. Šādas telpas kalpo ne tikai cilvēkiem ratiņkrēslos, bet ir ērti izmantojamas arī vecākiem ar zīdaiņiem un senioriem. Šādu telpu izbūvei jākļūst par normu visās izglītības, sporta un kultūras celtnēs.

“Investīcijas vides pieejamībā nav slogs pašvaldībām vai uzņēmējiem — tā ir tieša investīcija mūsu pašu iedzīvotājos un nākotnē. Mums ir jāmaina domāšanas veids un jāiet līdzi laikam. Katrs cilvēks ir pelnījis cieņu, un, ja saskaramies ar neiecietību vai nepieejamību, par to ir skaļi jārunā un jāsniedz priekšlikumi.”

Kaspars Magurs, Labklājības ministrijas ministra padomnieks komunikācijas jautājumos.

Klausieties plašāk podkāstā www.saknes.lv, YouTube  un Spotify , lai uzzinātu vairāk par personīgajiem pieredzes stāstiem, socializēšanās nozīmi jauniešu attīstībā un praktiskiem ieteikumiem vecākiem, kā aizstāvēt sava bērna tiesības uz pieejamu vidi.

Sarunu cikls tapis, balstoties uz 106 iedzīvotāju pieredzes stāstiem par saskarsmi ar neiecietību un diskrimināciju.

Sarunu ciklu “Iecietības skola” īsteno biedrība “Ģenētiski pārmantoto slimību pacientiem un līdzcilvēkiem “Saknes”” projekta “Tiesības uz cieņu” ietvaros.

Projektu līdzfinansē Rīgas pilsēta Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.

Papildu informācijai un saziņai:
info@saknes.lv
www.saknes.lv

 

Biedrība “Vecdaugavieši” turpina projektu “Māksla un gaitas Vecmīlgrāvī” ar izzinošām pastaigām Vecmīlgrāvja apkaimē

,

4. gaitā dosimies uz Rīnūžiem, kur radās kuģu kapteiņi un romānu varoņi.

Biedrība “Vecdaugavieši”, īstenojot projektu “Māksla un gaitas Vecmīlgrāvī”, sestdienas vakarā, 29. augustā plkst. 17.30, dosies 4. gaitā pa Vecmīlgrāvi.

Šoreiz pulcēšanās notiks pie Daugavgrīvas Baltās baznīcas, un, braucot ar autobusu, jāizkāpj pieturā “Atlantijas iela”.

Ne velti tiksimies pie baznīcas, kas ir unikāla, jo tās tornī ir bāka, kas reiz rādījusi ceļu arī Mangaļu jūrskolas audzēkņiem. Daudzi vietējie jaunekļi, kas vēlāk kļuva par tālbraucēju kapteiņiem un stūrmaņiem, mācījās jūrskolā, kas no 1876. līdz 1915. gadam darbojās Mangaļu pagasta Rīnūžos. Skatīsimies, kur tā atradās, atcerēsimies atmiņas, ko glabā jūrnieku pēcteči.

Tālāk ceļš vedīs pa Rīnūžu ielu uz vietām, kur dzīvojuši slavenā romāna “Zvejnieka dēls” prototipi, kurus rakstnieks Vilis Lācis iedzīvinājis savā darbā.

Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas pilsētas Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.

Dalība visos pasākumos ir BEZ MAKSAS.

 

Eksperti uzsver nepieciešamību nodrošināt piekļūstamību un novērst diskrimināciju pakalpojumu sfērā

Ikdienas saskarsmē pakalpojumu sniedzēji un sabiedrība bieži pieņem lēmumus, balstoties tikai uz acīmredzamo, atstājot novārtā un padarot “neredzamas” to cilvēku vajadzības, kuriem ir hroniskas saslimšanas vai neiroloģiski traucējumi. Tas nereti pārvēršas nepamatotā pakalpojumu atteikumā vai digitālās vides barjerās, kas liedz cilvēkiem piekļūt pašu finanšu līdzekļiem un pakalpojumiem. Sarunu cikla “Iecietības skola” epizodē eksperti uzsver, ka diskriminācija vispirms ir attieksmes un informācijas trūkuma jautājums, ko iespējams risināt ar izglītošanu, starpinstitūciju sadarbību un vides piekļūstamības nodrošināšanu.

Biedrības “Saknes” vadītājs Juris Beikmanis uz diskusiju aicināja Tiesībsardzes padomnieci starptautisko tiesību un mākslīgā intelekta jomā Aneti Ilves un Latvijas Neredzīgo biedrības Centrālās valdes priekšsēdētāju Kasparu Biezo. Šajā sarunā abas puses padziļināti iztirzāja divas būtiskas tēmas: tiešo diskrimināciju pakalpojumu saņemšanā veselības stāvokļa dēļ un digitālās vides piekļūstamības barjeras cilvēkiem ar redzes traucējumiem.

Tiešā diskriminācija pakalpojumu apkalpošanā

Diskusijā tika apskatīts stāsts par 19 gadus veco Kārli, kuram ir Tureta sindroms (hroniska nervu sistēmas saslimšana, ko raksturo nekontrolējamas kustības un skaņas). Ģimenes vakariņu laikā restorānā Kārlim sākās simptomu izpausmes, kā rezultātā restorāna personāls un pārvaldnieks palūdza viņus nekavējoties pamest telpas un apmaksāt rēķinu, ignorējot paskaidrojumus par diagnozi.

Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu un ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, piedāvājot preci vai sniedzot pakalpojumu ir aizliegta atšķirīga attieksme patērētāja invaliditātes dēļ. Savukārt, atšķirīga attieksme pret patērētāju invaliditātes dēļ ir pieļaujama, ja tā ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi vai ja pakalpojuma sniedzējam vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšana uzliek nesamērīgu slogu. Invaliditātes jēdziens ir interpretējams plaši, t.i., uzsvars ir liekams uz to, vai personas fiziskie, garīgie, intelektuālie vai maņu traucējumi mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem apgrūtina līdzdalību sabiedrības dzīvē. Šis ir priekšnosacījums, kas jāņem vērā arī diskriminācijas gadījumos.

Tiesībsarga birojs aicina uzņēmumus apmācīt savus darbiniekus par klientu ar dažāda veida invaliditāti vajadzībām. Apmācībās obligāti jāiesaista cilvēkus ar invaliditāti pārstāvošās nevalstiskās organizācijas, jo tās vislabāk spēj izskaidrot specifiskās vajadzības un palīdzēt rast kopsaucēju kritiskās situācijās.

Sūdzības par diskriminācijas aizlieguma pārkāpumiem iespējams iesniegt Tiesībsarga birojā gan elektroniski, gan papīra formātā, sūtot pa pastu. Sūdzībā ir jānorāda iesniedzēja vārds, uzvārds; kontaktinformācija; iestāde vai persona, pret kuru tiek vērsta sūdzība; detalizēts faktu izklāsts, kā arī informācija, vai sūdzības iesniedzējs ir vērsies citās institūcijās. Svarīgi ir rīkoties nekavējoties, lai Tiesībsarga birojs pēc iespējas efektīvāk varētu izvērtēt situāciju. Ja persona kā trešā puse veic filmēšanu ar kameru, pirmajā vietā vienmēr jābūt personīgajai drošībai, un iegūtais video materiāls nesagrozītā veidā jānodod cietušajai personai to nepublicējot sociālajos tīklos. Tikai cietusī persona var izlemt, ko tālāk ar šo privāto video ierakstu darīt.

“Diskriminācija visupirms ir attieksme. Lai mainītu attieksmi, ir jābūt pēc iespējas vairāk informācijai, jo tad cilvēki sāks kļūst saprotošāki un atradīs nepieciešamos finanšu līdzekļus, lai nodrošinātu piekļūstamību.”

Anete Ilves, Tiesībsardzes padomniece starptautisko tiesību un mākslīgā intelekta jomā.

Piekļūstamības barjeras digitālajā vidē un finanšu pakalpojumos

Otra diskusijas tēma skāra 24 gadus vecās Māras stāstu, kurai ir vājredzība. Apkalpojot bankā, darbiniece steidzināja klientu, savukārt jaunā parauga maksājumu termināls ar spīdīgu virsmu un sensorajām pogām liedza Mārai patstāvīgi ievadīt PIN kodu, kā rezultātā pakalpojums tika atteikts drošības noteikumu dēļ.

Tirgū dominējošās skārienjūtīgās virsmas (bankomātos, sadzīves tehnikā, maksājumu termināļos) bieži vien rada nepārvaramas barjeras vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem, spiežot viņus atklāt savus privātos PIN kodus trešajām personām.

Tomēr pastāv normatīvais regulējums – Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 17. aprīļa direktīvas (ES) 2019/882 par produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām un Preču un pakalpojumu piekļūstamības likums – kas uzliek pienākumu banku un citu digitālo pakalpojumu sniedzējiem nodrošināt piekļūstamu vidi (piemēram, bankomāti, biļešu automāti, kas izdod fiziskas biļetes, banku filiāļu rindas kārtas numuru automāti utt.). Attiecībā uz banku sektoru ir nepieciešams norādīt, ka Finanšu nozares asociācija ir izstrādājusi vadlīnijas par pakalpojumu sniegšanu klientiem ar invaliditāti un ir veiktas bankas darbinieku apmācības. Minētās vadlīnijas ir pieejamas Finanšu nozares asociācijas tīmekļvietnē un ikviens ar tām var iepazīties un aicināt banku darbiniekus nodrošināt pakalpojumu atbilstoši šīm vadlīnijām.

Tādejādi ļoti svarīga ir pašu cilvēku ar invaliditāti iesaiste – ja pakalpojums nav piekļūstams, par to vispirms ir jāinformē pakalpojuma sniedzējs. Attiecīgi, ja pakalpojuma sniedzējs neveic uzlabojumus, tad ir jāvēršas atbildīgajās institūcijās. Atbildīgo institūciju saraksts ir pieejams Preču un pakalpojumu piekļūstamības likumā, piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, valsts aģentūra “Civilās aviācijas aģentūra” , VSIA “Autotransporta direkcija” utt.

“Svarīgi ir pirmkārt būt saprotošiem pret sevi un savām iespējām, nekautrēties lūgt palīdzību un izmantot cilvēcisko faktoru komunikācijā. Taču arī sabiedrībai kopumā ir jāatbrīvojas no stereotipiem un jābūt krietni iecietīgākai vienam pret otru.”

Kaspars Biezais, Latvijas Neredzīgo biedrības Centrālās valdes priekšsēdētājs.

Sarunu ciklu “Iecietības skola” un sēriju “Neredzams nav neesošs – juridiskā aizstāvība un pakalpojumi” skatiet www.saknes.lv, YouTube  un Spotify  platformās.

Projektu īsteno biedrība “Ģenētiski pārmantoto slimību pacientiem un līdzcilvēkiem “Saknes”” projekta “Tiesības uz cieņu” ietvaros. urā ar saviem personīgajiem pieredzes stāstiem dalījās 106 dalībnieki, izgaismojot dažādus neiecietības un vides nepieejamības aspektus mūsu sabiedrībā.

Projektu finansiāli atbalsta un līdzfinansē Rīgas pilsēta Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.

Papildu informācijai un saziņai:
info@saknes.lv
www.saknes.lv

 

Krišjāņa Barona muzejs aicina seniorus uz kopīgām sarunām un darbnīcām

Krišjāņa Barona muzejs (Rīga, Krišjāņa Barona iela 3-5) 30. augustā no plkst. 11.00 līdz 14.00 aicina uz pasākuma cikla “Svētdienas sarunas pie Barona” piekto nodarbību. Pasākumu ciklā aicināti tikties seniori, lai pavadītu laiku saturīgās sarunās un radošās nodarbēs.

30. augusta nodarbības vadmotīvs ir “Vecāsmātes dzīparos ieausts!” Uz kopīgu sarunu aicinās literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa un tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne. Viņas sarunā atklās, kā tradīcija, valoda un kultūras atmiņa iemiesojas gan vizuālajā mākslā, gan pētniecībā. Saruna iezīmēs sievietes skatījumu uz dzimtas saknēm, kultūras mantojuma saglabāšanu un radošo atbildību. Tā būs tikšanās, kurā māksla un zinātne savstarpēji bagātinās viena otru. Savukārt līvu sīkstumu dziesmās un stāstos pārstāvēs mūziķe, folkloras draugu kopas “Skandinieki” vadītāja Julgī Stalte. Dalībniekiem būs iespēja iesaistīsies I. Vecenānes vadītajā radošajā darbnīcā, kā arī kustību un mākslas terapeites Danas Fedulovas vadītajās aktivitātēs. Sarunu moderēs Dita Butule.

Nodarbības aktivitātes dokumentēs fotogrāfs Ivars Puķe.

Pasākuma gaitā tēja, kafija, našķi.

Nodarbības notiek bez maksas.

Projektu īsteno Memoriālo muzeju apvienības Krišjāņa Barona muzejs un Rakstnieku muzeju biedrība “Pils”.

Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas pilsētas Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.

Vairāk informācijas: Krišjāņa Barona muzejs, tālr. +371 67284265, +371 29120216, barons@memorialiemuzeji.lv

 

Pļavnieku mežā drīzumā būs jauns iemesls doties pastaigā!

22. augustā plkst. 11.00 Pļavnieku apkaimes biedrība aicina uz īpašu notikumu – Pļavnieku mežā tiks atklāts tēlnieka Valta Barkāna veidotās vāveres un vanaga koka skulptūras. Tās kļūs par īpašiem pieturas punktiem meža takās, aicinot iepazīt Pļavnieku mežu no jauna un pamanīt tā bagātību. Skulptūras tiks uzstādītas Vāveru un Vanaga takās, papildinot pastaigu maršrutus ar jauniem vides objektiem.

Pļavnieku mežs ir ne tikai iecienīta pastaigu vieta, bet arī Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamais biotops 2180 – Mežainas piejūras kāpas. Pasākuma laikā kopā ar Rīgas mežu biotopu aizsardzības speciālistu Gati Eriņu iepazīsim meža iemītniekus, uzzināsim vairāk par bioloģisko daudzveidību un šīs īpašās teritorijas dabas vērtībām.

Pēc pasākuma aicinām nesteidzīgās sarunās baudīt tēju un uzkodas.

Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas pilsētas Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.

Diagnoze nav šķērslis profesionalitātei: kā atpazīt un novērst diskrimināciju darba vidē

Sarunu cikla “Iecietības skola” jaunajā podkāsta epizodē “Nepateikts nav neesošs” juristi diskutēja par to, ka daudzi cilvēki savu medicīnisko diagnozi spēj apvienot ar darbu un karjeru, bet viņu sekmes un darba vidi spēj ietekmēt citu kolēģu vai vadītāju attieksme. Tāpēc ir nozīmīgi sabiedrībā un darba vidē veidot iekļaujošu vidi.

Neredzama slimība vai neiroloģisks traucējums darba vidē ne vienmēr paliek tikai privāta lieta – nezināšana, aizspriedumi un stereotipi var kļūt par iemeslu diskriminējošai attieksmei, ierobežot cilvēka profesionālās iespējas un ietekmēt viņa pašsajūtu darbā. Kā atpazīt šādas situācijas, kādas ir darbinieka tiesības un ko praktiski var darīt gan pats darbinieks, gan darba devējs?

Par to sarunu cikla “Iecietības skola” jaunajā podkāsta epizodē “Nepateikts nav neesošs” diskutēja biedrības ģenētiski pārmantoto slimību pacientiem un līdzcilvēkiem “Saknes” vadītājs Juris Beikmanis un juriste, “Santas Survilas konsultāciju biroja” dibinātāja Santa Survila. Sarunā, balstoties arī uz reāliem pieredzes stāstiem, eksperti pievērsās diskriminācijai darba vidē, emocionālajam mobingam, saprātīgam darba vides pielāgojumam un iespējām juridiski aizstāvēt savas tiesības.

Saskaroties ar hroniskām saslimšanām cilvēki darba vidē joprojām bieži piedzīvo gan tiešu atstumšanu, gan netiešu mobingu un pārmērīgu aizbildniecību, kas grauj viņu pašcieņu un traucē profesionālajai izaugsmei. Juristu sarunā tiek uzsvērts, ka informācijas trūkums un aizspriedumi rada neiecietību pret lietām, kas no malas bieži paliek neredzamas. Pieredzes stāsti liecina, ka darbinieki ar medicīniski kontrolētām diagnozēm (piemēram, epilepsiju) sastopas ar nepamatotiem karjeras ierobežojumiem.

Diskusijā tika iztirzātas reālas situācijas no projekta aptaujas, kurā ar saviem pieredzes stāstiem dalījās 106 dalībnieki. Analizējot situāciju, kurā darbiniecei ar epilepsiju tika liegta paaugstināšana amatā un piemēroti nepamatoti ierobežojumi, tika uzsvērts, ka tā ir tieša diskriminācija, jo lēmums pieņemts diagnozes, nevis profesionālās kompetences dēļ.

Kā galvenais risinājums tiesību aizsardzībai darbiniekiem tiek ieteikts dokumentēt un krāt pierādījumus (epastus, vēstules, piezīmes), jo darba strīdos pastāv apgrieztais pierādīšanas pienākums – ja darbinieks uzrāda pierādījumus par diskrimināciju, darba devējam būs pienākums pierādīt pretējo. Tāpat risinājums ietver situācijas risināšanu vispirms uzņēmuma iekšienē, un, ja tas nepalīdz, vēršanos Valsts darba inspekcijā, Tiesībsarga birojā vai tiesā.

Vides un darba apstākļu uzlabošanas risinājumi bieži vien neprasa lielus finanšu ieguldījumus — darba devējam ir jānodrošina tā saucamais “saprātīgais pielāgojums”, kas var būt piemērots apgaismojums, klusāka darba vieta, skaņu fokusējošas ierīces vai maza uzbrauktuve (panduss), krietni atvieglojot darbinieka ikdienu.

Būtiska nozīme ir arī atklātai komunikācijai, kur darba devējs, saskaņojot ar darbinieku, iepriekš informē kolektīvu, tādējādi novēršot nezināšanas izraisītas bailes vai stereotipus.

“Galvenais ir sapratne, cieņa un situācijas izrunāšana. Ja darbinieks jūt diskriminējošu attieksmi, nevajag klusēt un paciest. Vispirms situācija jārisina uzņēmuma iekšienē, bet nepieciešamības gadījumā jāvēršas atbildīgajās iestādēs. Savukārt darba devējiem jāsaprot, ka diagnoze nav šķērslis profesionalitātei,”

skaidro Santa Survila.

Šo iniciatīvu un sarunu ciklu “Iecietības skola” īsteno biedrība Ģenētiski pārmantoto slimību pacientiem un līdzcilvēkiem “Saknes” projekta “Tiesības uz cieņu” ietvaros.

Epizodi “Nepateikts nav neesošs” darba vide un emocionālais mobings klausieties:

Projektu finansiāli atbalsta un līdzfinansē Rīgas pilsēta Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.

Papildu informācijai un saziņai:

 

Šodien 18.augustā Nāc līdzās! jauniešiem sākas nometne “Aktīvs un līdzdalīgs”

Fonds Nāc līdzās! katru vasaru organizē saviem dalībniekiem nometnes, kurās tie gan apgūst jaunas dziesmas korim un solistiem, gan dalībniekiem ir iespēja gūt jaunas prasmes un zināšanas dažādās dzīves sfērās. Nomene 40 dalībniekiem notiks Saulkrastos atpūtas kompleksā “Minhauzena Unda”, jo šajā mītnē ir nodrošināta pieejamība dalībniekiem ar kustību traucējumiem.

Darba grafiks, kā allaž, Fonda Nāc līdzās! nometnēs ir ļoti intensīvs. Dienas vienmēr sākas ar rīta rosmēm un iedziedāšanos, lai pēc tam jauktais koris varētu sākt apgūt jaunas dziesmas. Šogad tās paredzēts dziedāt Jurjānu Andreja 170.jubilejas svētkos 12.septembrī Meņģelē. Bet solisti paralēli mācīsies dziesmas Ziemassvētku labdarības koncertam Nāc līdzās Ziemassvētkos!, kurš šogad notiks 7.decembrī Dailes teātrī kopā ar daudziem izciliem Latvijas skatuves māksliniekiem.

Bez dziedāšanas jaunieši mācīsies kā uzlabot savas klausīšanās prasmes, lai veiksmīgāk veidotu savstarpējo komunikāciju, kā risināt konfliktus, kā dejot tiem, kam tas šķiet neiespējami. Šīs vērtīgās diskusijas vadīs Toms Urdze. Vēl savām rokām dekorēsim cepumus meistardarbīcā pie Ilzes Kupčas, iepazīsim kanisterapijas suņus un izbaudīsim nelielu koncertu, ko sniegs mākslinieki Laima Miltiņa un Miks Galvanovskis. Bet katru dienu, ja vien laiks to ļaus, dosimies baudīt jūras priekus, jo vairākiem dalībniekiem šī ir vienīgā iespēja vasarā pabūt pie jūras.

Nometne tiek līdzfinansēta Rīgas pilsētas Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.

Sarma Freiberga
Fonds Nāc līdzās! vadītāja un nometnes organizētāja
Tel.29238333

 

Eksperti aicina rast risinājumus kultūras un vides pieejamībā cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem

Šobrīd viena no izteiktākajām problēmām cilvēkiem ar dzirdes problēmām ir kultūras iestāžu nepieejamība. Pat nesen atjaunotās ēkās bieži netiek uzstādītas indukcijas cilpas — speciālas iekārtas, kas ļauj skaņai caur dzirdes aparātu nonākt tieši lietotāja ausī, atfiltrējot telpas atbalsis un blakus trokšņus. Tāpat vājdzirdīgiem cilvēkiem izrāžu apmeklējumu apgrūtina latviešu valodas subtitru trūkums teātros un koncertzālēs, kā dēļ pat dārgas biļetes iegāde negarantē iespēju saprast izrādes saturu.

Eksperti uzsver, ka indukcijas cilpu ierīkošanai publiskajās un kultūras ēkās ir jākļūst par standartu, nevis retu izņēmumu. Līdztekus tam teātriem un pasākumu rīkotājiem būtu plašāk jāievieš subtitrēšanas prakses (piemēram, izmantojot mobilās lietotnes vai ekrānus). Tāpat Latvijā ir būtiski ieviest reāllaika runasteksta tulku pakalpojumus, kādi jau veiksmīgi darbojas citās Eiropas un kaimiņvalstīs, nodrošinot tūlītēju runātā vārda pārvēršanu teksta formātā.

Lai pievērstu uzmanību šīm problēmām, biedrība “Ģenētiski pārmantoto slimību pacientiem un līdzcilvēkiem “Saknes”” projekta “Tiesības uz cieņu” ietvaros izveidoja sarunu cikla “Iecietības skola” epizodi “Nedzirdams nav neesošs – sensorā pieejamība”.

Podkāstā nozares pārstāvji iezīmējuši ceļu uz iekļaujošāku sabiedrību, aicinot ieviest mūsdienīgus tehnoloģiskos risinājumus un uzlabot ikdienas komunikācijas kultūru.

Latvijā katrs sestais cilvēks vecumā virs 65 gadiem saskaras ar dzirdes traucējumiem. Neskatoties uz to, sabiedriskā vide un kultūras telpa joprojām nav izveidojusi risinājumus, kas ļautu vājdzirdīgiem cilvēkiem pilnvērtīgi līdzdarboties sabiedrības dzīvē.

Epizodē biedrības vadītājs Juris Beikmanis un Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas Sadzirdi.lv valdes locekle Baiba Bicēna meklē atbildes uz jautājumu, kā nepielāgota vide klusām izslēdz cilvēkus no kultūras un sociālās aprites, un kādus praktiskus soļus varam spert, lai to mainītu.

Otrs būtiskais izaicinājums sakņojas sabiedrības nezināšanā un nepārdomātā komunikācijā. Sapulcēs, darba grupās vai publiskās apspriedēs bieži vien valda ieradums runāt vairākiem cilvēkiem reizē. Dzirdes aparātu un implantu lietotājiem tas rada nepārvaramu skaņu jaukli, padarot diskusijas sekošanu un līdzdalību faktiski neiespējamu.

Pārmaiņas prasa ne vien investīcijas tehnoloģijās, bet arī mūsu ikdienas paradumu maiņu. Būtisks risinājums ir sapulču vadītāju un sabiedrības izglītošana par elementāru komunikācijas kultūru — ievērot kārtību un runāt pa vienam, skaidri un saprotami. Tāpat iedzīvotāji tiek aicināti aktīvi līdzdarboties valodas tehnoloģiju attīstībā (piemēram, piedaloties balss talkās un sabiedriskās iniciatīvās), kas palīdz uzlabot mākslīgā intelekta un automātisko subtitru precizitāti latviešu valodā.

“Ja visi runā reizē, dzirdes aparātu lietotājiem ausīs rodas bardaks. Ievērot komunikācijas kultūru un runāt pa vienam ir viens no vienkāršākajiem, bet svarīgākajiem soļiem. Mums ir plašāk jāizmanto arī mūsdienu tehnoloģijas, piemēram, reāllaika runasteksta tulki. Katrs cilvēks ir pelnījis cieņu, un tehnoloģijas kopā ar sabiedrības izpratni var atrisināt ļoti daudz.”

saka Baiba Bicēna, Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv” valdes locekle

Plašāka diskusija pieejama:

– šeit 

– šeit.

– šeit.

Visa sarunu cikla pamatā ir iedzīvotāju aptauja “Vai esi redzējis vai piedzīvojis neiecietību vai diskrimināciju?”, kurā ar saviem personīgajiem pieredzes stāstiem dalījās 106 dalībnieki, izgaismojot dažādus neiecietības un vides nepieejamības aspektus mūsu sabiedrībā.

Podkāstu ciklu “Iecietības skola” īsteno biedrība “Ģenētiski pārmantoto slimību pacientiem un līdzcilvēkiem “Saknes”” projekta “Tiesības uz cieņu” ietvaros.

Projektu līdzfinansē Rīgas pilsēta Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.

Papildu informācijai un saziņai:

info@saknes.lv
– šeit 

 

Projektā “Tiesības uz cieņu” veicina izpratni par iecietību Rīgā

Lai pievērstu sabiedrības uzmanību diskriminācijas un neiecietības izpausmēm mūsu ikdienā, biedrība Ģenētiski pārmantoto slimību pacientiem un līdzcilvēkiem “Saknes” projekta “Tiesības uz cieņu” ietvaros īstenoja diskusiju ciklu “Iecietības skola”.

Šī projekta mērķis ir izglītot sabiedrību, nojaukt stereotipus par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kā arī veicināt sistēmiskas izmaiņas vides, pakalpojumu un izglītības piekļūstamībā. Respektēt slimības un traucējumus, kas nav acīm redzami, nav sadzirdami vai nojaušami. Projektu līdzfinansē Rīgas pilsēta Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros. Diskusiju ciklā piedalījās nozares eksperti, tiesību aizsardzības un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Projekta pamatā ir iedzīvotāju aptauja, kurā 106 dalībnieki atklāja savu pieredzi, saskaroties ar neiecietību, atstumtību un sistēmiskajiem šķēršļiem.

Pēc diskusiju norises ir apkopoti vairāki secinājumi, kas iezīmē nepieciešamās pārmaiņas un rīcības virzienus mūsu sabiedrībā:

Pirmkārt, diskusijas izgaismoja sensoro un digitālo piekļūstamību kā pamatvajadzību, nevis privilēģiju. Pakalpojumu sniegšanas atteikums cilvēka diagnozes izpausmju dēļ ir Patērētāju tiesību aizsardzības likuma pārkāpums, tomēr praksē joprojām nākas ar to saskarties. Līdzīga nošķiršana notiek arī digitālajā vidē un pakalpojumos, kur skārienjūtīgie ekrāni bez fiziskām pogām vai audio signāliem liedz vājredzīgiem cilvēkiem patstāvīgi ievadīt informāciju vai norēķināties. Lai gan Eiropas Savienības normatīvais regulējums jau paredz prasības digitālo pakalpojumu piekļūstamību cilvēkiem ar invaliditāti. Līdztekus tam cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem bieži ir liegta piekļuve kultūrai indukciju cilpu trūkuma dēļ teātros un koncertzālēs, kā arī nepietiekama latviešu valodas subtitru apjoma dēļ. Eksperti uzsver, ka risinājums ir ne vien modernu tehnoloģiju, piemēram, reāllaika runas-teksta tulku un Eiropas Savienības Piekļūstamības direktīvas normu ieviešana, bet arī elementāra komunikācijas kultūra — piemēram, sapulcēs un publiskās diskusijās runāt pa vienam, novēršot skaņu pārklāšanos, kas dzirdes aparātu lietotājiem rada neuztveramu troksni.

Otrkārt, izglītības iestādēs un pilsētvidē joprojām pastāv sistēmiska diskriminācija. Gadījumi, kad skolas atsakās nodrošināt vides pielāgojumus ratiņkrēslam, aizbildinoties ar ēkas vēsturisko statusu vai līdzekļu trūkumu, būtiski pārkāpj bērna tiesības uz iekļaujošu izglītību. Regulāra socializēšanās un iekļaujoša vide palīdz jauniešiem ar invaliditāti saglabāt motivāciju, attīstīties un justies pilnvērtīgai sabiedrības daļai. Pilsētvidē trūkst starptautiskajiem standartiem atbilstošu, pietiekami platu un garu autostāvvietu transportlīdzekļiem ar rampām, kā arī īpaši aprīkotu higiēnas telpu (changing places) publiskajās ēkās, sporta un kultūras centros, kas nodrošinātu cieņpilnu aprūpi personām ar smagiem funkcionāliem traucējumiem.

Treškārt, sarunu cikls pievērsās neirodaudzveidības un darba vides izpratnei. Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) vai autisma spektra īpatnības izglītības sistēmā bieži tiek nepamatoti norakstītas uz “sliktu audzināšanu”, kas rada smagas psiholoģiskas traumas bērniem un palielina sociālos riskus pieaugušā vecumā. Savukārt darba tirgū darba devēju nezināšana par dažādām diagnozēm, piemēram, epilepsiju vai garīgās veselības stāvokļiem nozīmē, ka darbinieki saskaras ar mobingu vai netiešo diskrimināciju.

Secināts, ka sabiedrībai ir nepieciešama nepārtraukta izglītošana, savukārt iedzīvotāji tiek aicināti neklusēt un par diskriminācijas gadījumiem ziņot Valsts darba inspekcijai, ja tie saistīti ar darba tiesiskajām attiecībām, vai vērsties Tiesībsarga birojā citos diskriminācijas gadījumos, lai kopīgi veidotu Latviju par vietu, kurā tiek ievērotas ikviena cilvēka pamattiesības un cieņa.

Paldies par sadarbību un atsaucību projekta “Tiesības uz cieņu” ietvaros Invalīdu un viņu draugu apvienībai “Apeirons”.

Podkāstus klausies un skaties www.saknes.lv