Projektā “Tiesības uz cieņu” veicina izpratni par iecietību Rīgā
Lai pievērstu sabiedrības uzmanību diskriminācijas un neiecietības izpausmēm mūsu ikdienā, biedrība Ģenētiski pārmantoto slimību pacientiem un līdzcilvēkiem “Saknes” projekta “Tiesības uz cieņu” ietvaros īstenoja diskusiju ciklu “Iecietības skola”.
Šī projekta mērķis ir izglītot sabiedrību, nojaukt stereotipus par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kā arī veicināt sistēmiskas izmaiņas vides, pakalpojumu un izglītības piekļūstamībā. Respektēt slimības un traucējumus, kas nav acīm redzami, nav sadzirdami vai nojaušami. Projektu līdzfinansē Rīgas pilsēta Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros. Diskusiju ciklā piedalījās nozares eksperti, tiesību aizsardzības un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Projekta pamatā ir iedzīvotāju aptauja, kurā 106 dalībnieki atklāja savu pieredzi, saskaroties ar neiecietību, atstumtību un sistēmiskajiem šķēršļiem.
Pēc diskusiju norises ir apkopoti vairāki secinājumi, kas iezīmē nepieciešamās pārmaiņas un rīcības virzienus mūsu sabiedrībā:
Pirmkārt, diskusijas izgaismoja sensoro un digitālo piekļūstamību kā pamatvajadzību, nevis privilēģiju. Pakalpojumu sniegšanas atteikums cilvēka diagnozes izpausmju dēļ ir Patērētāju tiesību aizsardzības likuma pārkāpums, tomēr praksē joprojām nākas ar to saskarties. Līdzīga nošķiršana notiek arī digitālajā vidē un pakalpojumos, kur skārienjūtīgie ekrāni bez fiziskām pogām vai audio signāliem liedz vājredzīgiem cilvēkiem patstāvīgi ievadīt informāciju vai norēķināties. Lai gan Eiropas Savienības normatīvais regulējums jau paredz prasības digitālo pakalpojumu piekļūstamību cilvēkiem ar invaliditāti. Līdztekus tam cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem bieži ir liegta piekļuve kultūrai indukciju cilpu trūkuma dēļ teātros un koncertzālēs, kā arī nepietiekama latviešu valodas subtitru apjoma dēļ. Eksperti uzsver, ka risinājums ir ne vien modernu tehnoloģiju, piemēram, reāllaika runas-teksta tulku un Eiropas Savienības Piekļūstamības direktīvas normu ieviešana, bet arī elementāra komunikācijas kultūra — piemēram, sapulcēs un publiskās diskusijās runāt pa vienam, novēršot skaņu pārklāšanos, kas dzirdes aparātu lietotājiem rada neuztveramu troksni.
Otrkārt, izglītības iestādēs un pilsētvidē joprojām pastāv sistēmiska diskriminācija. Gadījumi, kad skolas atsakās nodrošināt vides pielāgojumus ratiņkrēslam, aizbildinoties ar ēkas vēsturisko statusu vai līdzekļu trūkumu, būtiski pārkāpj bērna tiesības uz iekļaujošu izglītību. Regulāra socializēšanās un iekļaujoša vide palīdz jauniešiem ar invaliditāti saglabāt motivāciju, attīstīties un justies pilnvērtīgai sabiedrības daļai. Pilsētvidē trūkst starptautiskajiem standartiem atbilstošu, pietiekami platu un garu autostāvvietu transportlīdzekļiem ar rampām, kā arī īpaši aprīkotu higiēnas telpu (changing places) publiskajās ēkās, sporta un kultūras centros, kas nodrošinātu cieņpilnu aprūpi personām ar smagiem funkcionāliem traucējumiem.
Treškārt, sarunu cikls pievērsās neirodaudzveidības un darba vides izpratnei. Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) vai autisma spektra īpatnības izglītības sistēmā bieži tiek nepamatoti norakstītas uz “sliktu audzināšanu”, kas rada smagas psiholoģiskas traumas bērniem un palielina sociālos riskus pieaugušā vecumā. Savukārt darba tirgū darba devēju nezināšana par dažādām diagnozēm, piemēram, epilepsiju vai garīgās veselības stāvokļiem nozīmē, ka darbinieki saskaras ar mobingu vai netiešo diskrimināciju.
Secināts, ka sabiedrībai ir nepieciešama nepārtraukta izglītošana, savukārt iedzīvotāji tiek aicināti neklusēt un par diskriminācijas gadījumiem ziņot Valsts darba inspekcijai, ja tie saistīti ar darba tiesiskajām attiecībām, vai vērsties Tiesībsarga birojā citos diskriminācijas gadījumos, lai kopīgi veidotu Latviju par vietu, kurā tiek ievērotas ikviena cilvēka pamattiesības un cieņa.
Paldies par sadarbību un atsaucību projekta “Tiesības uz cieņu” ietvaros Invalīdu un viņu draugu apvienībai “Apeirons”.
Podkāstus klausies un skaties www.saknes.lv
