Iedomājieties tipisku pilsētas daudzdzīvokļu māju pagalmu – padomju laika asfalta pelēkums, sabrukušas apmales un automašīnu rindas. Vai šajos pelēkajos labirintos ir iespējams saskatīt vietu, kur Jūsu bērnam droši rotaļāties un kaimiņiem draudzīgi sastapties? Izrādās, pat tad, ja iedzīvotāji paši organizējas un rada zaļas pārmaiņas, viņu entuziasms ātri vien atduras pret birokrātijas sienu. Kāpēc sistēma bremzē tos, kuri vēlas uzlabot savu vidi, un kā šo konfliktu risināt?
Pērn kādā Ķengaraga iekšpagalmā, pamestajās smilškastēs izauga 3 metrus garas saulespuķes. Tās piesaistīja bites un citus apputeksnētājus, bet rudenī namu iedzīvotāji varēja vērot pilsētas zvirbuļus, kas labprāt mielojās ar saulespuķu sēklām.
Papildus tika radīts neliels rekreācijas stūrītis, kurā ierīkota neliela ārtelpas lasītava un šūpuļtīkls. Tomēr dažādu iemeslu dēļ, tostarp pamatojot ar nepieciešamo saskaņojumu trūkumu, iedzīvotāju kopīgi radīta vietrade tika demontēta…
Gadījums precīzi ilustrē LU pētnieču Ineses Sūpules un Sanitas Elksnes 2025. gada pētījuma “Kopienas iedzīvotāju līdzdalība kā sociālās saliedētības prakse: līdzdalību sekmējošie un kavējošie faktori” secinājumus. Proti, ka iedzīvotāju pašorganizēšanās un vēlme uzlabot savu vidi bieži saskaras ar institucionāliem šķēršļiem un pārlieku kontroli, kas var pilnībā noslāpēt vietējās kopienas entuziasmu. Pētnieki secina – lai gan iedzīvotāji vēlas līdzdarboties, tieši birokrātiskie saskaņojumi un skaidru “spēles noteikumu” trūkums ir viens no galvenajiem kopienas saliedētības kavējošajiem faktoriem.
Šis stāsts ir iedzīvināts interaktīvā leļļu teātra izrādē “Pagalms”, kurš skatāms – ŠEIT.
Tas vēsta par zaļajām iniciatīvām, kopienas sadarbību, konfliktu risināšanu un ticību savām idejām. Izrādes centrā ir doma, ka pārmaiņas sākas ar ideju un vēlmi iesaistīties, savukārt šķēršļus iespējams pārvarēt, sadarbojoties un meklējot kopīgus risinājumus.
“Bērniem ir ļoti dabiska vēlme rūpēties par vidi un praktiski iesaistīties tās uzlabošanā – stādīt, veidot un izzināt caur pieredzi. Ar šo izrādi mēs vēlamies parādīt, ka arī mazas iniciatīvas ir nozīmīgas un ka ikviens var iesaistīties savas apkaimes veidošanā. Izrāde palīdz runāt ne tikai par vidi un dabu, bet arī par sadarbību, cieņpilnu komunikāciju un drosmi nepadoties pēc pirmajām grūtībām,”
stāsta biedrības “ManaTava Darītava” projekta veidotāja un Eiropas Klimata pakta vēstniece Irina Baklanova.
Pārmaiņas uz labu prasa laiku un citus resursus. Taču, lai mazo pagalmu stāsti nepārvērstos tikai par īslaicīgu entuziasmu, ir nepieciešamas sistēmiskas pārmaiņas. Kāpēc labie nodomi atduras pret birokrātijas vai kaimiņu nesaskaņu sienu? To aicinājām vērtēt nozares ekspertus, skatot situāciju no vairākiem skatpunktiem.
1. perspektīva: Skaidru noteikumu trūkums un kopienu strīdi
Rīgas domes deputāts, urbānists un plānotājs, arī Klimata pakta vēstnesis Mārtiņš Eņģelis norāda, ka pašlaik trūkst sistēmiskas pieejas iedzīvotāju iniciatīvām:
“Sliktās ziņas ir tādas, ka nav skaidra mehānisma, kā tiek saskaņotas un īstenotas iedzīvotāju bezatlīdzības iniciatīvas publiskajā ārtelpā. Mums iztrūkst sistēmas, kas ļautu iedzīvotājiem un biedrībām brīvi rīkoties un pašām koordinēt savus projektus, ja ir skaidri noteikumi un likumiskā vienošanās pašvaldības vai apsaimniekotāja līmenī.”
M. Eņģelis arī vērš uzmanību uz iekšējām kopienu problēmām:
“Šķelšanās vispirms notiek apkaimju vai pat iekšpagalmu līmenī, kur sastopas pretēju pušu pārstāvji. Tā vietā, lai vienotos, tie ķīvējas par visu – no mēbelējuma formas līdz stādiem. Turklāt šajā dinamikā arvien vairāk iejaucas arī ārējie spēki – viltus ziņu veidotāji vai populisti, kuru mērķis ir celt savu, nevis kopienas popularitāti.”
2. perspektīva: Pašvaldības rīki un iedzīvotāju pasivitāte
Ja mazie vides uzlabojumi var notikt ar nelielu iedzīvotāju iesaisti, tad lielāki projekti prasa gan būvatļaujas, gan attiecīgi lielākus finašu resursus, gan arī iedzīvotāju iesaisti. Piemēram, Rīgas jauniešu centra “Kaņieris” iniciatīva par centra āras teritorijas atjaunošanu jau vairākus gadus tiek iniciēta līdzdalības budžeta ietvaros, bet netiek pietiekami atbalstīta. Iespējams, sabiedrībai trūkst informācijas par šādu balsojumu nozīmi.
Rīgas Apkaimju iedzīvotāju centra (RAIC) apkaimju attīstības projektu vadītāja Daiga Mežale apstiprina šo plaisu starp iedzīvotāju gaidām un realitāti:
“Apkaimju koordinatora darbā esmu novērojusi, ka ir iedzīvotāji, kuri sagaida, ka Pašvaldība visu izdarīs (arī tad, ja tas būtu jādara pašiem iedzīvotājiem savai mājai piesaistītajā zemesgabalā), un ir aktīvisti, kuri paši gatavi rīkoties – individuāli vai apvienojoties ar domubiedriem biedrībās vai neformālās kopienās.”
D. Mežale norāda, ka atsaucoties uz aktīvo iedzīvotāju pieprasījumu Rīgas pašvaldībā ieviesti vairāki līdzdalības mehānismi – no Līdzdalības budžeta projektu ideju konkursā līdz pat atbalstam iedzīvotāju biedrībām pašvaldības zemesgabalu sakopšanā, nodrošinot atkritumu konteinerus, melnzemi, kompostu un zāliena sēklas. Šobrīd arī notiek sabiedrības vadīta kopienu centra pilotprojekts, nododot konkursa kārtībā nevalstiskai organizācijai pašvaldības īpašumu un atspēriena grantu, lai tā tālāk veidotu kopienas centra saturu, piesaistītu telpu lietotājus un finansējumu, kā arī nodrošinātu aktivitātes iedzīvotājiem. Tomēr lielākais klupšanas akmens nav finansējums.
“Pētot iedzīvotāju drošības sajūtu diennakts tumšajā laikā Purvciemā, esam nonākuši pie secinājuma, ka iedzīvotāji apkaimē jūtas samērā droši, taču lielākā problēma ir tieši savstarpējā neuzticēšanās. Saprotam, ka uzticēšanās rodas tad, kad cilvēki viens otru labāk iepazīst,”
skaidro RAIC pārstāve.
Kā veiksmīgu piemēru viņa min kaimiņu rīkotu āras kino vakaru daudzdzīvokļu māju iekšpagalmā, kas tika kopienas hakatonā iniciēts.
“Iedzīvotāji paši visu organizēja, bet mēs palīdzējām ar konsultācijām un saskaņojumiem, jo apzināmies, ka iedzīvotājiem var būt sarežģīti pašiem ar to tikt galā. Jāatzīst, ka atsaucība dalībai mācībās un hakatonā varēja būt lielāka, taču tie, kuri piedalījās, atzina, ka bija vērtīgi, un teica, ka labprāt piedalītos vēl citos līdzīgos pasākumos, kā rezultātā var izdarīt kaut ko labu savai kopienai.”
Tas pierāda – iedzīvotājiem ir vajadzīgi tieši šādi, nelieli impulsi, un drīzumā vairākās apkaimēs startēs projekts “Rīgas saimnieki”, kura ietvaros notiks aktivitātes daudzdzīvokļu māju kopienu stiprināšanai.
Bet kā šos impulsus radīt un kā pārvarēt kaimiņu pasivitāti ikdienā?
Māris Jansons, Rīgas Apkaimju alianses vadītājs, arī daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieku biedrību pārstāvis sniedz praktisku, pieredzē balstītu risinājumu – jāsāk ar maziem soļiem, lai atgrieztu šo ticību:
“Kopš 2010. gada strādājot ar mājokļu un apkaimju jautājumiem un redzot, kā attīstās, piemēram, Sarkandaugavas kopienas centrs, esmu secinājis, ka komunikācija ir pats svarīgākais. Taču universālas brīnumreceptes nav. Lai iedzīvotājus iekustinātu, nav jāmēģina uzreiz saliedēt visa māja vai pagalms – ir jāpieņem realitāte, ka visi nekad neiesaistīsies, jo šobrīd augstā vērtē ir personīgais labums. Pietiek atrast aktīvo ‘kodolu’ jeb aptuveni 8–15% iedzīvotāju, kas gatavi sadarboties.
Lielākā kļūda ir tikties tikai tad, kad jārisina problēmas un jāvāc nauda dārgiem projektiem. Sabiedrībā valda bailes uzņemties atbildību, tāpēc kopienas aktivizēšana jāsāk ar maziem, ātri paveicamiem darbiem, kas rada tūlītēju ‘varēšanas sajūtu’.”
M. Jansons arī iesaka praktiskus rīkus:
“Tāpat vajadzētu organizēt divvirzienu komukāciju WhatsApp čatā, kas nav domāts tikai vienpusējiem paziņojumiem, bet gan dialogam. Tomēr tur ir vajadzīga stingra moderācija un līderis, kurš spēj pieņemt gala lēmumu, uzklausot un meklējot kompromisus ar tiem kaimiņiem, kurus pārmaiņas ietekmē tieši. Pat ja lēmums izrādīsies kļūdains, darbs vismaz būs izdarīts.
Tajā pašā laikā ir jāpieņem, ka sapulcēs mēdz būt cilvēki, kuri kliedz. Šāda toksiska komunikācija rada vardarbīgu attiecību gaisotni un burtiski atbaida miermīlīgi noskaņotos iedzīvotājus, tāpēc ar šādiem provokatoriem ir jāprot savlaicīgi vienoties par noteikumiem, atgādinot, ka demokrātijā ir svarīga arī mazākuma balss. Dažkārt tas prasa drosmi un balansēšanu kā uz naža asmeņa – it īpaši, ja strīdi sākas par tādiem jutīgiem nodomiem kā projekta nosaukums vai lietojamā valoda. Un visbeidzot – lielisks tilts uz iesaisti un saliedēšanu ir kopīgas aktivitātes, jo īpaši bērniem.”
Tomēr pat visatvērtākā divvirzienu komunikācija un kaimiņu saliedētība mēdz atdurties pret neredzamu sienu, ja iniciatīva pārkāpj privātā īpašuma robežas. Kā rāda pieredze, nākamais un bieži vien nepārvaramais solis ir sadursme ar juridisko rāmējumu un birokrātiju, ko pārstāv namu apsaimniekotāji un pilsētas būvvaldes.
3. perspektīva: Namu apsaimniekotāju ierobežojumi
Arī namu apsaimniekotāji ir ierobežoti teritorijas uzlabošanā. Iedzīvotāji bieži vaino Namu pārvaldes par iniciatīvas trūkumu, taču apsaimniekotāji, kas apkalpo nepašvaldības teritorijas, paši ir juridiski ierobežoti. Viņi nevar investēt kopības naudu bez stingra dzīvokļu īpašnieku vairākuma balsojuma (50%+1 balss) un detalizētiem saskaņojumiem ar Būvvaldi.
Zīmīgi, ka gatavojot šo rakstu, vairāki namu apsaimniekotāji tika aicināti dalīties ar pieredzi, kādēļ šis process ir tik smagnējs, taču pretī tika saņemts klusums. Šis klusums labi ilustrē realitāti – sistēma ir sarežģīta.
4. perspektīva: Vēsturiskais mantojums un “virtuļa” modelis
Pelēkais tukšums un neizmantotie pagalmi ir pilsētas attīstības, kā arī tās bērnu dzīvesprieka un pašizaugsmes potenciāls. Kamēr Eiropā jau gadiem aktīvi īsteno sociālos projektus, pašorganizēti revitalizējot vidi, Latvijā joprojām jūtamas sekas vēsturiskajam mantojumam, kas ilgstoši ierobežoja mūsu kooperēšanās prasmes un ieradumus.
Digitālais laikmets ļauj veidot kopienas tiešsaistē, balstoties uz specifiskām interesēm, taču tas vājina spēju veidot kopienu ģeogrāfiski – ar cilvēkiem, kas dzīvo aiz sienas vai stāvu zemāk, bet ir ar pavisam citiem uzskatiem. Jaunu vērtību radīšanai pagalmā ir vajadzīgi fiziski projekti, kuros piedzīvot reālu, dažreiz neērtu un kompromisos balstītu klātienes dialogu.
Šajos projektos talkā nāk “virtuļa” modelis, kas ir pamatā “Virtuļa ekonomikai” (Doughnut Economics) un solidaritātes jeb kopienas ekonomikas principi, kurus Latvijā aktīvi aktualizē pētniece, sociālā inovatore Paula Cukura.
Virtuļa modelis ir viens no šī brīža populārākajiem ilgtspējas ietvariem, kas visaptveroši tiecas sabalansēt cilvēku vajadzības ar planētas robežām. Virtulis ir 21. gadsimta kompass dzīvespriecīgiem cilvēkiem un veselīgai planētai. Viena no virtuļa ekonomikas pamatidejām ir, ka labklājību rada nevis individuālu resursu savtīga uzkrāšana, bet gan to gudra, kopīga pārvaldība.
Pagalma mērogā tas nozīmē trīs galvenos pieturpunktus:
- Sadarbība, nevis konkurence: Tā vietā, lai katrs pirktu savu urbi vai zāģi, kaimiņi izpalīdz viens no otram, arī ar padomu.
- Sociālais un ekoloģiskais ieguvums: Panākumus mēra nevis naudā, bet gan tajā, cik saliedēti ir kaimiņi, cik labiekārtots ir pagalms un cik droši tur jūtas bērni.
- Kopīga īpašumtiesību sajūta: Viss, kas tiek radīts, pieder kopienai, un katrs jūtas atbildīgs par tā uzturēšanu.
Mūsdienu vide piedāvā visu saņemt kā gatavu pakalpojumu ar viena klikšķa palīdzību. Savukārt kopienas ekosistēmas veidošana prasa pacietību, fizisku darbu un laiku. Rezultātu nevar redzēt uzreiz, kas mūsdienu steidzīgajā ritmā reizēm liek zaudēt motivāciju, tomēr iegūtās attiecības un gandarījums par paveikto ilgtermiņā ir neatsverams – gan cilvēkiem, gan dabai, gan kopīgai videi.
“Virtulis principā ir domāšanas un darbības veids – kā morālais ilgtspējas kompass,
kas tiecas uz pasauli, kurā ikvienam iedzīvotājam ir nodrošinātas viņa pamatvajadzības, cienot uz Zemesslodes pieejamos resursus.”
Paula Cukura uzsver, ka šis modelis ir vērsts uz pēcizaugsmes (postgrowth) idejām – atteikšanos no akla kapitālisma, individuālisma patēriņa kultūras un peļņas kā vienīgā dzinējspēka vāveres ritenī, tā vietā izvirzot sociālo labbūtību, kopienas vajadzības un vides saglabāšanu – “īstos” dzīves kvalitātes rādītājus. Pagalmu jautājumu nerisinot ar dārgiem, “no augšas” nolaistiem iepirkumiem, par kuriem lēmumi pieņemti institūcijā starp cilvēkiem, kuri, iespējams, nekad nav bijuši konkrētajā vietā un runājuši ar vietējiem iedzīvotajiem.
Tā vietā iespējot vietējo rīcībspēju un arī atbildību pret kopīgo vidi, tostarp izmantojot vietējos resursus: kaimiņu laiku, rīkus un zināšanas (piemēram, kopīgi būvējot augstās dobes). Tas rada kopīgu īpašumtiesību un atbildības sajūtu – to, ko kaimiņi rada kopā, viņi arī kopā uztur un sargā.
5. perspektīva: Pašvaldības dublējošā loma un projektu ilgtspēja
Arī arhitekts un studijas “Tandeems” līdzdibinātājs Kārlis Jaunromāns vērš uzmanību uz paradoksu pilsētas un pilsoniskās sabiedrības attiecībās. Viņš norāda, ka pašvaldības arvien vairāk strādā ar pilsoniskajā līdzdalībā balstītiem projektiem, kas ir lieliski. Tomēr tas ir radījis jaunu, neviennozīmīgu tendenci.
“Pašvaldībai uzņemoties organizatora lomu, tā neparastā pozīcijā nostāda esošās iniciatīvas. Tā vietā, lai saņemtu atbalstu par ilggadēju darbu, strādājot ar kādu jomu, nereti tiek radītas jaunas programmas vai nodaļas, kas principā izveido jaunu struktūru, dublējot jau esošo. Vide, kur pilsoniska iniciatīva saskaras ar pašvaldības pretestību, bet paralēli top pilsētas vadīti projekti, kas to pašu ideju iniciē, nav motivējoša ne kopienām, ne iesaistīties gribošajai sabiedrības daļai,”
skaidro K. Jaunromāns
Tāpat arhitekts uzsver procesu turpinātības un ilgtspējas trūkumu, jo nereti pilsētas iniciētie projekti top kā daļa no kāda Eiropas Savienības (ES) fonda projekta.
“Tas nodrošina resursus un atlīdzības iesaistītajiem uz noteiktu laika periodu — tiek radīts īstermiņa paātrinājums procesam, ko nav reāli turpināt pēc piešķirto līdzekļu iztērēšanas. Tas nav ilgtspējīgi.”
Lai ilustrētu šo problēmu, K. Jaunromāns piedāvā salīdzinājumu no uzņēmējdarbības vides:
“Iedomāsimies lietotu mēbeļu veikala īpašnieku, kas daudzu gadu laikā ir atradis veidus, kā optimizēt savu darbību, lai šo nišas biznesu uzturētu. Pēkšņi parādās kāds jauns, ārēji finansēts projekts, kas nākamo trīs gadu laikā piedāvā lietotas mēbeles bez maksas. Darbinieku algas ir nodrošinātas, un no malas šī akcija izskatās pēc veiksmes stāsta, jo mantu apmaiņa notiek lielākā mērogā nekā jebkad. Pirmajos gados cilvēku interese par bezmaksas lietām ir milzīga, taču pa šo laiku ilggadējais, pašnodrošinātais uzņēmums ir beidzis pastāvēt. Projektam noslēdzoties un finansējumam apstājoties, to vairs uzturēt nav iespējams, un tirgū vairs nav neviena, kas šo nišu aizpildītu, jo stabilā pamatne ir iznīcināta.”
Tāpēc arhitekts aicina uz pilsētvides aktīvismu skatīties prātīgi, saudzējot tos resursus, kas jau eksistē:
“Vērtīgākie resursi nereti ir tieši aktīvas kopienas, esoši kontaktu tīkli un to savstarpējās sadarbības. Projekti, kas dublē esošas iniciatīvas, var dot īstermiņa uzrāvienus, bet tajā pašā laikā izjaukt esošās kopienas, kas ir apvienojušās brīvprātīgi, risinot kādu problēmu.”
Kārļa Jaunromāna minētais piemērs spilgti ilustrē to, cik trausla ir brīvprātīgā līdzdalība, ja to mēģina ierāmēt birokrātiskos projektos. Lai pagalmu labiekārtošana nestāvētu uz vietas, pilsētai un iedzīvotājiem ir jāmācās sadarboties kā līdzvērtīgiem partneriem. Un, kamēr sistēmiskie mezgli vēl tiek šetināti, iedzīvotāju pašorganizēšanās spēks pierāda, ka pārmaiņas nav jāgaida gadiem — tās var sākties jau šodien.
Skats nākotnē: Pārmaiņas var sākties šodien
Neskatoties uz šķēršļiem, pozitīvas izmaiņas notiek. Kā norāda Mārtiņš Eņģelis, pēdējo padsmit gadu laikā apkaimju biedrības ir pierādījušas, ka spēj pašorganizēties un apvienot dažādu jomu profesionāļus:
“Rezultāts ir ne tikai kopienas telpas Sīmaņa ielā 14 vai topošā vieta Čiekurkalna ūdenstornī, bet neskaitāmi līdzdalības budžeta konkursi. Kopienas ir pierādījušas sevi kā uzticamus un kompetentus kopradītājus. Šādi drosmīgie piemēri var kalpot par iedvesmu pašvaldībai pilnīgam kopienas deleģējumam.”
Arī Latgales ielas stāsts turpinās. Šobrīd, turpinot labo nodomu, ir apzināti iedzīvotāju viedokļi un brīvprātīgo darītāju loks. Kamēr kāds vēl tikai vēro vai palīdz atrast projekta par pagalma labiekārtošanu nepašvaldības teritorijā finansējuma avotus, tiek plānots īstenot mini Kopienas dārza iniciatīvu ar augstajām dobēm. Kāds joko – varbūt izdosies izaudzēt katram savu ķirbi Helovīnam?
Pasaules prakse rāda, ka kopienas dārzi nav tikai vaļasprieks – tas ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem mūsdienu eko-sociālās krīzes risināšanā. Tie palīdz risināt globālas problēmas lokālā mērogā: veicina bioloģisko daudzveidību, rada vietu kaimiņu dialogam un uzlabo pilsētnieku pašsajūtu. Bioķīmiskā līmenī saskare ar augsni un dabu stimulē laimes hormonu – serotonīna un dopamīna – izdalīšanos, tādējādi dziedinot ikdienas stresu.
Šo terapeitisko un saliedējošo dārza funkciju apstiprina arī vietējie. Kāda vecāka gadu gājuma vietējā iedzīvotāja priecājas, ka jaunie vecāki pašorganizējas, rādot piemēru bērniem par līdzatbildību savas teritorijas sakopšanā un iekārtošanā un saskata potenciālu Kopienas dārzam ar augstajām dobēm, jo, pirmkārt, tās ir senioriem ergonomiskas, un, otrkārt, veicinās kaimiņu kopābūšanu pozitīvā vidē, kā arī raisīs jaunas kopīgi darāmas idejas.
Lai top!
Par “ManaTava Darītava”
“ManaTava Darītava” ir vietrade, kas veicina drošu, iekļaujošu un radošu vidi bērniem, jauniešiem un ģimenēm. Dibināta 2024.gadā. Fiziski darbojas Ķengaragā, bet sadarbībām ar labiem nodomiem robežu nesaskata.
https://manatavadaritava.lv/
