Purvciems ir Rīgas pilsētas daļa Vidzemes priekšpilsētā, uz austrumiem no Rīgas-Ieriķu dzelzceļa līnijas (kādreizējā Hausmaņa purva vietā), to ieskauj Brīvības gatve, Biķernieku, A.Deglava, Ulbrokas iela un dzelzceļš. Tas sastāv no 6 mikrorajoniem un sabiedriskā centra. Nosaukums Purvciems radies tikai 19.gs.beigās. Pirms tam šī vieta galvenokārt apzīmēta Hausmaņa jeb Husmaņa purva vārdā, nereti tas dēvēts arī par Mintusa purvu (abi šie nosaukumi radušies pēc kāda iedzīvotāja vārda) vai Mordorfu, vārdu izveidojot no purva apzīmējuma krievu valodas kartēs.
Hausmaņa purva nosaukums izveidojies 17.gs. beigās – 18.gs. sākumā, kad arī pamazām sākās šī necaurbrienamā kūdras purva susināšana. Tajā laikā pa plašo purvu pāri smilšaino pauguru mugurām veda līkloču ceļi garām atsevišķām zemnieku sētām. Agrākajā Hausmaņa purva rajonā 18.gs. beigās dzīvoja tikai brīvzemnieki. “Rakstos un kartēs nereti sastopams tikai apzīmējums Purre, Purwe. Pirmais, kas te apmetās 1742.gadā un lika aiz lielajiem smilšu kalniem (tas gan bija purva malā un mūsdienās vairs nav saistāms ar Purvciema teritoriju – M.Š.) rakt grāvjus, stādīt alejas un veidot muižiņu, bija kādreizējais Rīgas pilsētas fiziķis un Pēterburgas galma ārsts J. fon Fišers. Vēlāk, 18.gs. beigās, muižiņu ieguva Rīgas preču šķirotājs A.Grīzenbergs. Kad purva malas kļuva biežāk apdzīvotas, izveidojās Purvciems.” – tā Purvciema sākotni raksturo vēsturnieks R.Šīrants.
19.gs. beigās Grīziņa muižu nopirka Grebenščikova vecticībnieku draudze un to sāka saukt par Krievu muižiņu. Saglabājušies arī nostāsti par kādreizējo briesmīgo purvu, kurā noslīkuši ne viens vien ļaudis, pajūgi un lopi. Purva bīstamību pamazām mazinājuši apakšā apsausējušie kūdras slāņi.
19.gs. Hausmaņa purva vieta pamazām tika apbūvēta ar vienģimeņu ēkām, kas pārsvarā celtas smilšu slāņa pacēlumā purva vidū. 1930.gada sākumā nepiekāpīgajam purvam pilsēta krustu šķērsu izvilka cauri vairāk kā pusotras asi dziļus grāvjus, sasniedzot purva dibenu – baltās smiltis. Dārzsaimniecības raksturu Purvciems saglabāja ilgstoši, jo vēl 1969.gadā tajā bija sīkie ģimenes dārziņi.
Rīgas administratīvajās robežās Purvciema teritoriju iekļāva tikai 1924.gadā. Tika izstrādāts rajona attīstības plāns un izveidots jauns ielu tīkls, kā rezultātā sākās intensīvāka vienģimeņu namu celtniecība. Uz šo apkaimi attiecas 1923.gadā arhitekta Arnolda Lamzes vadībā izstrādātais Rīgas ģenerālplāns, pēc kura pilsētas perifērijā paredzēja vienīgi ekstensīvu mazstāvu apbūvi. Lūzuma punkts šī Rīgas rajona attīstībā sākās pēc Otrā pasaules kara, kad 1964.gadā vietā, kur grunts apstākļi ilgu laiku likās nepiemēroti būvniecībai, 1965.gadā tomēr sāka veidoties Purvciema dzīvojamais masīvs. Rīgas ģenerālplāna birojā tika izstrādāts rajona izbūves detālplānojums (arh. G.Melbergs, R.Paikune, D.Sila, 1970.gadā to nedaudz pārstrādājot institūtā “Pilsētprojekts” (arh. Ē.Fogelis, M.Medinskis, I.Millers, R.Dzene)) un sākta piecstāvu ķieģeļu dzīvojamo māju un sabiedrisko ēku būvniecība.
Intensīva Purvciema apbūve turpinājās arī 20.gs 70. un 80.gados, kad tika uzcelti lielie daudzstāvu dzīvojamie nami. Gar Purvciema maģistrālēm tika izvietotas brīvi trasētas 9 stāvu daudzsekciju ēkas, tautā dēvētas gan par Ķīnas mūri (Dzelzavas ielā no Vaidavas ielas līdz Stirnu ielai), gan Kremļa sienu (domājams, ka tā ir ēku ”siena” Dzelzavas ielā no G.Astras ielas līdz Ilūkstes ielai). Ideja šādai būvniecībai aizgūta no Francijas 20.gs. 70.gadu jaunās arhitektūras idejas par izbēgšanu no masveida apbūves vienmuļības. Zināms arī, ka Kremļa sienā izmitināti toreizējie drošības dienesta darbinieki. Ēkai G.Astras un Dzelzavas ielas stūrī uz ugunsmūra bijis attēlots Brežņevs, kura dēļ tā tautā tika saukta par Brežņovku.
1985.gadā Purvciemā un pirmo reizi Rīgā tika uzceltas pirmās vienlaiduma monolītā dzelzsbetona 18-stāvu torņa tipa ēkas (Franču projekts) – t.s. kukurūzas vālītes (jeb kukuružņicas). Tautā “nokristīto” objektu sarakstā ietilpst arī tirdzniecības centrs Stirnu ielā pretī tagadējam Rimi lielveikalam, kas kopš uzcelšanas (80.gadi) bijusi šašliku ēstuve un jaunatnes pulcēšanās vieta, un savas arhitektoniskās uzbūves dēļ šis tirdzniecības centrs joprojām tiek dēvēts par Mauzoleju.
Purvciema jaunā dzīvojamā masīva plānojuma struktūras pamatā bija regulārs 120 grādu moduļu tīkls, kur katru sešstūra malu veido viena 5-stāvu 4 vai 6 sekciju dzīvojamā ēka. Tās papildina atsevišķas 9-stāvu ēkas. Vēlākajos gados šeit tika uzceltas arī eksperimentālas ēkas pēc individuāliem projektiem, viena no tām − daudzstāvu dzīvojamā ēka Ūnijas ielā, kura uzbūvēta 1994.gadā pēc arhitekta J.Pogas projekta. Šajā vietā atrodas arī padomju laiku lepnums – uzņēmums “Mēbeļu nams” Dzelzavas ielā 72 (laika gaitā nav pārveidots un vēl joprojām pilda savu sākotnējo funkciju) un lielveikals “Minska” (Rīgas pirmais lielveikals mūsdienu izpratnē, tagad Rimi), kas joprojām kalpo kā tautu draudzības simbols – Minskā (Baltkrievija) atrodas līdzīgs lielveikals “Rīga”.
