Beberbeķi

Beberbeķu apkaime atrodas pašā Rīgas rietumu galā un pilsētas administratīvajā teritorijā iekļauta 1922. gadā. Tās teritoriju iezīmē šādi orientieri: pilsētas robeža, Čuguna un Gaviezes iela, K. Ulmaņa gatve, paralēlā līnija Beberbeķu 5. līnijai, Krotes iela un līnija gar dzīvojamo masīvu.

Apkaimes nosaukums cēlies no Neriņas upītes, kas kādreiz tika dēvēta Bebra vārdā un atradās vidus kalnu (kāpu rindu) purvā, lejasvācu valodā šo vietu apzīmēja ar Beberbbeke. Beberbeķu apkārtnes muižu zemes atradās pie Kurzemes hercogistes robežām, 16./17. gs. mijā tā sākās tūliņ aiz Kalnciema ceļa līdz Lielupei pie Gātes iztekas. Tāpat Beberbeķi ilgu laiku bijis stratēģiski svarīgs punkts Kalnciema ceļā, no kura pēcāk varēja doties uz Sloku gar Babītes ezera dienvidu krastu. Beberbeķi atradās to Rīgas lauku mežu teritoriju vidū, ko pāvesta sūtnis Modenas Viļums 1225. gadā ierādījis Rīgas pilsētai. Ir zināms, ka jau viduslaikos Beberbeķu ezera apkārtnē bija namnieku pļavas un lauki, kā arī muižiņas, taču pirmo reizi konkrētu muižiņu nosaukumi ir pieminēti 16. gs. beigās.

1776. gadā Beberbeķu muiža nonāca Rīgas pilsētas īpašumā, apvienojot sīkās namnieku – Rīgemaņa, Ekes, Hovena, Šulca, Kuperšmīda, Drustu – muižiņas un izveidojot jauno Beberbeķu patrimoniālmuižu. 1805. gadā, kad muižai pievienoja arī daļu no netālās Piņķu muižas zemnieku sētām, tās saimniecības pārziņā bija 38 zemnieku sētas, trīs krogi, ūdensdzirnavas un divas pusmuižas. Zemnieki, kuri galvenokārt nodarbojās ar lauksaimniecību, bija pietiekoši turīgi, lai ar muižas īpašniekiem norēķinātos naudā. Pēc 1.Pasaules kara, kad tika palielinātas nomas maksas pilsētai, situācija mainījās. Saimniecības panīkuma iemesls bija arī kara postījumu sekas. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā šajā teritorijā turpināja pastāvēt dažādas saimniecības un lauku sētas.

Beberbeķos 1979. gadā tika ierīkotas uzņēmuma „Rīgas zieds” siltumnīcas, kur savulaik tika audzēti vairāk kā 40 dažādu šķirņu ziedus, kā arī koku un krūmu stādi. Šobrīd no lielajām siltumnīcām palikušas drupas.

Nospraustā apkaime ir tikai neliela daļa no kādreizējās Beberbeķu muižas teritorijas, kuras lielākā daļa atrodas Babītes pagastā. Beberbeķu iela ir apkaimes teritorijas lielākā iela, kurai šāds nosaukums piešķirts jau 1910. gadā. Sākotnēji iela bez pārtraukumiem vedusi no Slokas ielas līdz pat Beberbeķu apkaimes galam, iezīmējot pilsētas robežu, bet vēlāk tā tika sadalīta posmos, piekāpjoties lielo maģistrāļu – Kārkļa Ulmaņa un Jūrmalas gatvei, kā arī dzelzceļam. Septiņas no apkaimes ielām ir nosauktas vārdos – Čuguna, Nīgrandes, Virgas, Gaviezas, Krotes un Turlavas – pārējām deviņām 1926. gadā tika piešķirts Beberbeķu līniju nosaukums.

Apkaimes apbūve ir ļoti neviendabīga – līdzās nelielajiem mazdārziņiem un pavisam necilajām būdiņām, kurās cilvēki mitinās arī ziemā, ir atrodamas lielas, agrāk vai vēlāk celtas, pārsvarā divstāvu savrupmājas ar iežogotu dārza teritoriju. Pēdējos gados ir intensificējusies piepilsētas privātmāju apbūve šajā rajonā, Ievērojamais starpkaru perioda Rīgas pilsētas attīstības plāna veidotājs Arnolds Lamze jau 1930. gados norādīja uz Beberbeķu priekšrocībām, uzsverot, ka tā būtu viena no vietām, kur būvēt skaistus mājokļus.

Neraugoties uz netālo lidostas atrašanās vietu, Beberbeķu apkaime kļūst aizvien vilinošāka dzīvošanai. Ar lielajām satiksmes maģistrālēm Beberbeķi ir nodalīti no pārējās Rīgas. 2009. gadā atklātais gājēju tilts pāri Ulmaņa gatvei nodrošina patīkamāku un drošāku saikni ar pilsētu Beberbeķu iedzīvotājiem, kā arī apkaimi padara pieejamāku dabas parka baudītājiem.

Administratīvi atrodoties Babītes pagastā apkaimei piekļaujas apkaimei Beberbeķu dabas parks. 269 ha (pēc citām ziņā – 302 ha) lielais parks izveidots 1977.gadā, lai saglabātu mežainu kāpu ainavu un aizsargājamos priežu mežu biotopus, kā arī, lai saglabātu iedzīvotāju atpūtai un izglītībai piemērotu teritoriju. Tajā , it īpaši vasarās, ir ļoti liels apmeklētāju pieplūdums. Līdz ar to pārmērīgā antropogēnā slodze izraisa meža un tā veģetācijas degradāciju. Parka centrālo daļu aizņem ar silu un mētrāju apaugušas kāpas. Parka dienvidrietumu daļā ir Beberbeķu dzirnavezers, iecienīta rīdzinieku peldvieta.

Beberbeķu meža piedāvātais dabas baudīšanas prieks bijis pazīstams arī senāk, kad 19. gs. beigās Konstantīns Metings vienā no populārākajiem Rīgas ilustrētajiem ceļvežiem vācu valodā aprakstīja kājāmgājēju maršrutus pa Slokas ielu līdz Pūpei jeb Krējuma krogam, kurā pamielojies var doties tālāk uz Piņķu baznīcu vai arī ”cauri skaistam, vecam mežam uz jauko Beberbeķi un no turienes tālāk uz Babītes ezeru, uz mūsu Rīgas Eldorado. Naski ejot Beberbeķe sasniedzama ¾ stundās. Atspirdzinājums (piens un maize) pieejams turienes ūdensdzirnavās.”