Apkaimes vēsturiskais apraksts
Grīziņkalns ir apkaime Rīgas vēsturiskajā centrā, dzelzceļa loka iekšpusē, kādreizējā Maskavas priekšpilsētā.
Grīziņkalns nosaukumu ir guvis no Grīzenberga muižas. Mainoties muižas īpašniekiem, vairakkārt ir mainījies arī tās nosaukums. Viens no spilgtākajiem šejienes muižniekiem ir Johans Bernhards Fišers, kurš nācis no Lībekas, bijis arī Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovnas un viņas troņmantnieka Ivana VI personiskais ārsts un Krievijas Ārstniecības pārvaldes galvenais ārsts. 1742. gadā tronī nākot carienei Elizabetei, Fišers pārcēlies uz Pierīgu un uzcēla necilu muižiņu necilā vietā – tolaik zeme Grīziņkalna apkaimē bijusi purvaina, vidū pacēlās sena smilšu kāpa. Fišera muižiņa atradās aiz smilšu kalna, kur pletās Hausmaņa jeb Husmaņa purvs (Purvciems). Fišers tā dēvētajā “Aizkalnes” muižiņā dzīvoja līdz mūža beigām, rakstīdams dažāda veida medicīniskus sacerējumus, kā arī dzejoļus un apcerējumus par lauksaimniecību, bieži izmantodams pseidonīmu “Aizkalnes kalnietis” (Montan zu Hintenberg).
1794. gadā muižiņa nonāca Rīgas tirgotāja un šķirotāja Grīzenberga īpašumā un turpmāk tika dēvēta par Grīzenberga muižu. Faktiski gan muižas teritorija vairāk ir stiepusies Pļavnieku virzienā, un tikai maza daļa muižas teritorijas bijusi tagadējā Grīziņkalna apkārtnē, tomēr pēc tam, kad Grīziņa kalns tika labiekārtots un šeit izveidots parks, ar attiecīgo vietvārdu sāka apzīmēt arī teritorijas, kas atradās D no senās muižas.
Grīziņkalna parka izveide 10,3 ha platībā tika uzsākta 20. gs. sākuma un turpinājās 11 gadus. Šampētera brūveris F. Šindlers te uzcēla restorānu un teātri „Apollo,” kur 1905. – 1908. gadā notika latviešu teātra izrādes, kurās darbojās tādi latviešu teātra dižgari kā Alfreds Amtmanis-Briedītis un Milda Brehmane-Štengele. Tika iekārtota deju grīda un mūzikas istaba. Parka tuvumā darbojās cirks, karuseļi un citas izpriecu ierīces. Lai gan 20. gs. sākumā bija norādīts, ka parks domāts vidēji turīgiem rīdziniekiem, tomēr svētdienās un svētku dienās tas pievilka apkārtējo fabriku un rūpnīcu strādniekus. Darbdienu vakaros to labprāt apmeklēja strādnieku jaunatne.
Ļoti populārs kā rīdzinieku pulcēšanās vieta Grīziņkalna parks kļuva 1905. – 1907. gada revolūcijas laikā. 1905. gada 20. oktobra vispārējā streikā esot piedalījušies ap 100 000 cilvēku. Pirms Pirmā pasaules kara parkā reizi vai divas nedēļā tika rīkoti brīvkoncerti. Kara laikā parkā esošās celtnes nopostīja un tas panīka. Parku tika rekonstruēts 1930. gadā – tika ierīkots bērnu rotaļu laukums un peldbaseins, uzstādīta dekoratīva skulptūra „Lutausis” (tēlnieks M. Šmalcs), kalna virsotnē izbūvēts koncertlaukums (arhit. Heincs Pīrangs). 1975. gadā Grīziņkalnā uzcela piemineklis 1905. gada revolūcijas cīnītājiem (tēln. V. Albergs, arhit. G. Lūsis – Grīnbergs, L. Kraukle), taču šīs revolūcijas vārdu pēc Latvijas vēstures pētīšanas biedrības ierosmes parks bija ieguvis jau 1930. gados. Padomju laikā zem Grīziņkalna tika izbūvēta plaša patvertne, bet tā pakājē turpināja darboties atrakciju parks. Šodien kalna pakājē ierīkots skeitparks, taču pats parks vēl nav pilnībā sakopts.
Līdz pat 19. gs 70. gadiem Grīziņkalna apkaime bijusi ļoti reti apdzīvota. Rīgas industrializācija šim rajonam nesa ļoti būtiskas pārmaiņas. Vārnu, Valmieras un Vagonu ielas apbūves pirmsākumi attiecināmi uz 19. gs. 70./80. gadu miju. Strauja Grīziņkalna apkaimes apbūve sākās pēc Mīlgrāvja dzelzceļa atklāšanas 1892. gadā. Grīziņkalnā tika uzcelta mašīnbūves fabrika „Felzers un Ko” (1873), svina un cinka krāsu (1893), metāla (1901), vīļu (1897), minerāleļļas, konservu fabrika. Šinī rajonā apmetās galvenokārt fabriku strādnieki un viņu ģimenes. Lielākā daļa ienācēju bija no Vidzemes, Zemgales un Kurzemes. Tādējādi Grīziņkalns 19./20. gs. mijā bija tipiska „latviešu Rīga”.
Grīziņkalns ir vieta, kur iespējams pētīt 19. gs. beigu, 20. gs. pirmās puses Rīgas nomales iedzīvotāju dzīves apstākļus, jo vide ir veidojusies „tukša vietā” un to relatīvi maz ir ietekmējuši vēlāko laiku arhitektūras un pilsētbūvniecības uzslāņojumi. Jāņa Grīziņa darbā “Vārnu ielas republika” krāšņi aprakstīta 20. gadsimta sākumaapkaimes vide un cilvēki. Ja līdz Matīsa ielai skaitījās pilsētas „smalkais centrs,” tad tālāk jau pletās fabriku rajons un strādnieku kvartāli ar vienmuļām un vienkāršām mūra un koka ēkām. 19. gs. beigu un 20. gs sākuma tipiskā strādnieku dzīvoklī ir viena istabiņa un caurstaigājama virtuve, kas sevī apvienoja arī priekšnama funkcijas.
Visa apkaime atrodas UNESCO noteiktās Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonas (buferzonas) robežās, šeit atrodami desmitiem arhitektūras pieminekļu, lielākā daļa no tiem celti 20. gs. sākumā. Rīgas arhitektūras vēsturē nozīmīgs ir arī 20. gadu beigās funkcionālisma garā celtā pilsētas blokēka Jāņa Asara ielā 15 (arhitekts Osvalds Tīlmanis) ar simpātisko valzirgu (tēlnieks Roberts Maurs) tās pagalmā.
Ievērību pelna tuvumā esošais Aleksandra Klinklāva projektētais Latvijas Sarkanā Krusta ēku komplekss Pērnavas ielā 62 (ortopēdiskā darbnīca – celta 1933. gadā) un J. Asara ielā 5 (māsu skola – celta 1936. gadā) — spilgti funkcionālisma arhitektūras paraugi. Deglava ielā 1 – vietā, kur satiekas Grīziņkalna un Avotu ielas apkaimes – atrodas Sv. Pāvila luterāņu baznīca (arhitekts Gustavs Hilbigs, 1878).
Apkaimju projektā nospraustās Grīziņkalna robežas stiepjas līdz pat Brīvības ielai, kas jau izsenis bijis nozīmīgs satiksmes ceļš Vidzemes virzienā. Toreizējās Aleksandra ielas galā 1815.-1817. gadā par godu uzvarai pār Napoleonu tika uzcelti Aleksandra vārti, kas 1904. gadā, pilsētai attīstoties, tika atvirzīti līdz Šmerļa ielai, bet kopš 1936. gada atrodas Viesturdārzā. 1889. gadā tuvumā tika atklāta Pleskavas – Rīgas dzelzceļa galastacija Aleksandra vārti, kas 1928. gadā pārdēvēta par Zemitāniem, par godu Brīvības cīņu varonim pulkvedim Jorģim Zemiotānam. Padomju laikā staciju sauca par Oškalniem. 1906. gadā Aleksandra vārtu vietā tika atklāts pirmais dzelzceļa pārvads Rīgā, kas tautas valodā ieguva nosaukumu „Gaisa tilts”, kas pašreizējā konstrukcijā izveidots 1963. gadā.
19. gadsimta beigās pie Aleksandra vārtiem atradās arī kāda rīdzinieku iecienīta izpriecu vieta – Aleksandra dārzs, kas bija ierīkots bijušās Falkenhofas muižiņas teritorijā. Kopš 1901. gada līdz dārzam rīdzinieki varēja nokļūt ar tramvaju, kas būtiski kalpoja arī strādniekiem, kuri bija nodarbināti Aleksandra vārtu un stacijas tuvumā izvietotajos rūpniecības uzņēmumos. Teritorija un tieši šai apkārtnē veidojās par vienu no pilsētas rūpnieciskajiem centriem. Netālu no Zemitānu stacijas atrodas Rīgas Trīsvienības sieviešu klosteris ar baznīcu, kas ir viena no iespaidīgākajām pareizticīgo baznīcām Latvijā (arhitekts Konstantīns Pēkšēns, 1907)
Grīziņkalna apkaime Rīgas robežās tika iekļauta 1786. gadā, nonākot toreizējās Maskavas priekšpilsētas daļā, vienīgi teritorija tagadējās Brīvības ielas un Gaisa tilta tuvumā atradās Pēterburgas priekšpilsētas sastāvā. Grīziņkalns ir kultūrvēsturiski īpatni veidojusies Rīgas apkaime, kuras nosaukums stabili nostiprinājies tautas valodā, lai arī nekad administratīvi nav izcelts. Šodien Grīziņkalns ir pilsētas vēsturiskā centra daļa, tomēr tajā joprojām jūtama nomales dvesma.
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- Rīga. 1860 – 1917, Krastiņš, J. (atb. Red.) – R., 1978. – 455.lpp.
- Rīgas ielas. Enciklopēdija, Zalcmanis R. u.c. (sast.), 1. sēj. – R., 2001.– 24., 227.lpp.
- J.K. Broce. Zīmējumi un apraksti, Zeids T. u.c. (red.), 2. sēj. – R., 1996. – 105. – 107.lpp.
- Pāvils G. Rīgas muižiņas. Dzintarzīmes http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/RigasMuizinas/RigasMuizinuSar.htm
- skat. Catlaks Guntars. Ienācēji Grīziņkalnā 19. gadsimta beigās..//Latvijas Vēstures Institūta žurnāls, 1993. gads Nr. 3. – 57.-64. Lpp.
- http://www.railwaymuseum.lv/
- Ārgalis A. Rīga. – R., 2001. – 43.lpp.
