Apkaimes vēsturiskais apraksts
Imanta ir Rīgas daļa pilsētas rietumos, kuras robežas skaidri iezīmē Rīgas – Tukuma un Rīgas – Bolderājas dzelzceļa līnijas. Līdzīgi kā citviet Pārdaugavā, arī Imantas senākā vēsture saistīta ar muižu attīstību.
Jau 15.-17.gs. Rīgas rātskungi un turīgie namnieki par nelielu samaksu no pilsētas ieguvuši zemes gabalus sāka apbūvēt plašās pļavas tagadējā Pārdaugavā, ierīkoja tur muižiņas, kas laika gaitā tika gan dalītas, gan apvienotas, piedzīvojot gan īpašnieku, gan nosaukumu maiņas. Sākotnēji tās bija saimniecības, kuru funkcija bija papildienākumu un lauksaimniecības produktu nodrošinājums, bet pamazām radās arī atpūtas un izpriecu muižiņas. Tomēr īstais muižiņu uzplaukums bija 18.gadsimtā pēc Ziemeļu kara, kad izveidojusies lielākā daļa muižiņu. Tolaik bija uzbūvēts Plostu tilts, kas savienoja abus Daugavas krastus un veicināja Pārdaugavas attīstību. Muižiņu uzplaukums turpinājās līdz 19.gs. vidum, kad, attīstoties kapitālismam un palielinoties iedzīvotāju skaitam, muižiņu teritorijas tika sadalītas gruntsgabalos un apbūvētas, veidojot pilsētas daļas, kas šobrīd ir blīvi apdzīvotas.
Tagadējā Imantas apkaime ir izveidojusies kādreizējās Anniņmuižas, Lielās un Mazās Dammes muižas, kā arī Zolitūdes muižas teritorijā. Šobrīd pieņemtās Imantas apkaimes ziemeļaustrumu daļā atradušās arī Zeibarta muiža un Šulcmuiža. No visām kādreizējām apkārtnes muižām saglabājusies vienīgi Anniņmuižas kungu māja, par citām liecina vairs tikai dažos ielu nosaukumos ietvertie muižu vārdi.
Zolitūdes muiža (Solitude (no franču valodas solitude – vientulība); citi nosaukumi – Bērzmuiža, Birkenhof, Birkenruhe, Helmutshof, Swanenbergshof) atradusies Tālavas gatves, Zīļu ielas un Dubultu ielas tuvumā, tagadējā Imanta 5 mikrorajona vidū. 18.gadsimta beigās muižā saimniekoja veiksmīgais uzņēmējs un cara valdības padomnieks Oto fon Fītinghofs Šēls (Otto von Vietinghof gen. Scheel). Viņš, iesaistot arī sava laika izcilāko Rīgas arhitektu Kristofu Hāberlandu, izveidojis Zolitūdes muižiņu par vienu no krāšņākajām Rīgas piepilsētas pilīm ar skaistu regulāra plānojuma parku ap to. 1877.gadā muižas teritorija tika pakļauta pilsētas pārvaldei, daļa zemju sadalīta parcelēs apbūvei. Šodien par muižu liecina vien Mazās Zolitūdes ielas nosaukums un saglabājusies viena bijušā muižas parka aleja.
Lielā Dammes muiža (Dammenhof, Tammenhof, Gross DammenhofI) atradusies tagadējās Slokas un Kleistu ielas krustojuma rajonā. Pēc sava centra uzbūves drīzāk līdzinājās lauku muižai – ar lielu teritoriju un raksturīgu lauku centra administratīvo ēku kopumu. 1838.-1854.gadā muiža s īpašnieks bijis Georgs Dumpis – viens no septiņiem bagātākajiem Rīgas latviešiem. No muižas saglabājusies tikai vecu, lielu koku puduris, kā arī Dammes ielas nosaukums. 1798.gadā nodalot teritoriju no Dammesmuižas netālu tika izveidota Mazā Dammes muiža (Klein Dammenhof), tagadējās Slokas ielas un Dammes ielas rajonā.
Anniņmuiža (Annenhof, senāk – Meinerta muiža, Meinershoff, Meinhartshof, Meyners Hof) ir vienīgā no Imantas apkaimes muižām, no kuras kompleksa saglabājusies kāda būve – 19.gadsimta pēdējā ceturksnī neorenesanses stilā celtā Anniņmuižas dzīvojamais nams (t.s. „meža pils”). Anniņmuiža kā nekustamais īpašums pirmoreiz minēta 1595. gadā. Muižiņas tagadējais nosaukums radies 18. gs., par godu toreizējā īpašnieka Oto fon Fītinghofa Šēla sievai Annai. Šeit bieži tika rīkotas balles, teātra izrādes, tāpēc tautā muižiņu sāka dēvēt par „lustīgo muižu”. 19.gadsimta pēdējā ceturksnī līdzās iepriekšējam muižas centram tika uzcelta jaunā dzīvojamā ēka (tā ir viena no nedaudzajām Rīgas piepilsētas muižiņām, kas celta no mūra) un izveidots regulāra plānojuma parks, no kura saglabājusies daļa ar tajā esošo ozolu audzi, kā arī parka malā liepu ieskauto Anniņmuižas dižozolu un dažiem mazākiem dižkokiem.
1905.gadā muižas ēka tika izpostīta, taču vēlāk atjaunota. 1930. gados Anniņmuižas parkā notika svētki un zaļumballes. Pēckara gados vietas vēsture saistīta ar izglītību – uzbūvējot jaunas ēkas no 1957.gada te bija 2.internātskola. bet kopš 70. gadu sākuma Anniņmuiža nonāca Latvijas universitātes pārvaldībā. Sākotnēji šeit atradās Ģeogrāfijas fakultāte, tagad – Pedagoģijas fakultāte.
1877.gadā tika izbūvēta arī Rīgas-Tukuma dzelzceļa līnija ar Solitudes staciju, kura kopš 1929.gada pārsaukta par Imantu. 1924.gadā Rīgas pilsētas administratīvajām robežās iekļāva plašas teritorijas Pārdaugavā, t.sk. Bolderāju, Daugavgrīvu, Kleistus, Buļļu un Solitūdes muižas, Lielo un Mazo Dammes muižu, Anniņmuižu un Šampēteri.
Imantu aktīvāk sāka apbūvēt 20.gs. 20. gadu beigās, lielāko apbūves rajonu izveidojot starp dzelzceļu un tagadējo Jūrmalas gatvi. No Anniņmuižas ielas (tagadējā Jūrmalas gatve) virzienā uz dzelzceļu tika izveidotas 8 ielas – t.s. Imantas līnijas, kur atrodama vecākā apkaimes apbūve. Imantas vārds cēlies no mājokļu kooperatīva „Imanta”, kas ceļot divstāvu mājas apbūvēja gruntsgabalus Kooperatīva, Imantas, Progresa, Vienības (tagad Vecumnieku iela) un Tālavas ielās(tagad Anniņmuižas bulvāris). 30.gados šī vieta bija pazīstama kā Imantciems, bet kopš 70.gadiem – kā Imanta 1 mikrorajons.
1967.gadā tika izstrādāts Imantas mikrorajonu plānojums, paredzot to 60 tūkstošiem iedzīvotāju un pamatā līdz 1975.gadam arī izbūvējot. Rīgas plānā nolasāma rajona telpiskajā kompozīcijā —Anniņmuižas parku puslokā aptver bulvāris. No tā Kurzemes prospekta (kādreiz Popova iela) virzienā ejošas četras radiālās maģistrāles sadala apkaimi piecos mikrorajonos. Katrs mikrorajons sastāv no 5 – 6 ap centrālo pagalmu izvietotām dzīvojamām ēku grupām ar nedaudz atšķirīgu plānojumu. Imantas apbūvē dominē piecu (464. un 467.sērija, pelēkā krāsā) un deviņu (602.sērijas, baltā krāsā, ar balkoniem ārpus fasādes plaknes) stāvu paneļu ēkas. Sākotnēji vairums mikrorajonu iedzīvotāju bija lielākā Imantas uzņēmuma – Rīgas radiorūpnīcas (RRR, kopš 1971.g. – Radiotehnika) strādnieki.
Kādreizējās rūpnīcas ēka ir milzīgākā būve Imantā, tomēr apkaimes ainavā un siluetā dominē dzīvojamo augstceltņu puduris Imantas centrā, ap Anniņmuižas bulvāri. Arhitektoniski interesantākās tajā ir senākās ēkas – 80.-90.gadu mijā uzbūvētās sarkano ķieģeļu 16 stāvu mājas (arhitektes Zane Kalinka, Vita Rauhvargere), taču pudura sajūtu piedod septiņas jaunākas, pēdējā desmitgadē celtas ēkas. Kultūrvēsturiskas nozīmes objekts Imantā ir Sudrabkalniņš – Kārļa Zāles veidotais piemineklis 6. Rīgas pulka karavīriem, kas cīņās pret Bermontu atbrīvoja Bolderāju un Anniņmuižu. Pie pieminekļa ik gadus 11. novembrī notiek atceres pasākumi.
Cilvēki
Anniņmuižā bērnību un jaunību pavadījis Arnolds Bērzs, kurš plašāk pazīstams, kā dzejnieks Linards Tauns (1922-1963), viens no ievērojamākajiem latviešu pilsētas dzejniekiem, viena no vadošajām personībām Ņujorkas latviešu dzejnieku un mākslinieku grupā „Elles ķēķis”(1950.gadi).
Kino
Nospraustās Imantas apkaimes ziemeļaustrumu daļā ietilpst arī privātmāju apbūve, kas veidojusies uz kādreizējās Šulcmuižas zemes pie Bolderājas dzelzceļa līnijas starp Buļļu un Slokas ielām. Pazīstamākā no ieliņām ir Šķērsiela, kura iemūžināta leģendārajā dokumentālajā filmā ar šādu pašu nosaukumu (1988, autori: Tālivaldis Margēvičs, Ivars Seleckis). Filma 1990. gadā tika atzīta labāko Eiropas dokumentālo filmu, saņemot Eiropas Kinoakadēmijas galveno balvu Felikss, kā arī ieguva daudzu citu starptautisku kinofestivālu balvas. Atgādinot par filmu, pie Šķērsielas novietots liels piemiņas akmens.
Imantā sākās Rīgas – Jūrmalas veloceliņš, kas būvēts 80.gados, kad Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs bija Alfrēds Rubiks, kāpēc arī tautā nereti tiek saukts viņa vārdā. „Pa Rubika ceļu”
(2010, režisore Laila Pakalniņa) ir pavisam nesena dokumentālā filma, kas ar humoru un gaišu ironiju tver ikdienišķas norises un dzīves plūdumu uz veloceliņa, laikā kad Rubiks ievēlēts Eiropas Parlamentā.
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- Pāvils G. Rīgas muižiņas. Dzintarzīmes http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/RigasMuizinas/RigasMuizinuSar.htm
- Ārgalis A., 2000. Rīga. – Rīga: Apgāds AS „Preses nams” , kopā 107. Lpp.
- Blūms P., 2001. Rīgas muižiņas//Koka Rīga. – Rīga: Neptūns, 244.lpp.
- Feodālā Rīga,1978. – Rīga: Zinātne, 508.lpp, 496.lpp.
- Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. „Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām”, R.: Baltika, 1998. – 312. Lpp.
- Latvijas dzelzceļu vēsture,2008. Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs. – Rīga. Pieejams: http://www.railwaymuseum.lv/
- Rīgas ielas, 2001//Enciklopēdija, 1.sēj. – Rīga: Apgāds Priedaines, 238 lpp.
- Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos”, SIA Rīgas nami & Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīga, 2000, – 351 lpp.
- Rīgas patrimonālais apgabals. Latvju enciklopēdija, 2. Sēj., Redaktors Arveds Švābe, Apgāds Trīs Zvaigznes, Stoholma 1950 – 1951.g., Faksimilizdevums, 1995.g. Term. „Rīgas patrimonālais apgabals” 2170 – 2171. Lpp.
- Širants R., 1971. Dažu Rīgas vietvārdu izcelšanās// Dabas un vēstures kalendārs 1972. – Rīga: izdevniecība „Zinātne”. 229 – 235.lpp.
- Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750.g. – 1850.g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: – Rīga.
