Katlakalns

Katlakalns atrodas Daugavas kreisajā krastā, pilsētas dienvidu daļā starp Bauskas ielu un Daugavu. Līdzīgi kā dažām citām Rīgas apkaimēm, kas atrodas pašā pilsētas malā, arī Katlakalna vārds apzīmē apdzīvotu vietu ārpus Rīgas administratīvās robežas. Par Katlakalnu dēvē gan pilsētas esošo apkaimi, kur šobrīd atrodas galvenokārt rūpnieciskā apbūve, gan arī uz Akmeņsalas atrodamo apdzīvoto vietu ar Katlakalna luterāņu baznīcu, kas ietilpst Ķekavas pagastā, jo sākotnēji tā bija vienota teritorija.

Katlakalns bijusi apdzīvota vieta jau kopš neolīta laikmeta. Rīgas patrimoniālā apgabala teritoriju starp Bieķensalu un Akmeņsalu no 17.gs. sāka dēvēt par Katlakalnu – sakarā ar baznīcas uzcelšanu 1635.gadā. 1828.gadā Katlakalna un Bišumuižas teritoriju pievienoja Rīgas pilsētai. Baltijas ledus ezera smilšainajā līdzenumā Rīgas dienvidu malā starp Daugavas ielejas kreiso krastu un Bišumuižas grāvi atrodas zemu kāpu rajons – Katlakalna kāpas divarpus kvadrātkilometru platībā.

Senākā celtne šajā vietā bija Katlakalna dzirnavas, kas tika uzceltas jau pirms Livonijas kara, bet laika gaitā postītas un atjaunotas. Tās atradās starp Bukaišu ielu un Daugavu un līdz 20.gs. sākumam bija pēdējās no tagadējās pilsētas robežās bijušajām vējdzirnavām. Daugavas krastā esošā Katlakalna teritorija bieži cieta no plūdiem, kas aizskaloja ne vien zemnieku mājas, bet arī dzirnavu ēkas.

Katlakalna apbūvi veido galvenokārt rūpnieciskās un sabiedriskās ēkas. Tās izvietojušās starp Bauskas un Bukaišu ielu, kā arī gar Lejupes ielu. Te atrodama 1879.gadā celtā Ā.Šoltinga lenšu fabrika (Bauskas 166), kas 1920. − 1930.gados tika pārtaisīta par K.Dravnieka ādu fabriku un ģērētavu.

Samēra lielu teritoriju aizņem A/S “Rīgas piena kombināts” ēku komplekss (Bauskas 180). Tas dibināts 1924.gadā, 1960.gados kombināts paplašinājies, uzbūvējot jaunus korpusus. Bukaišu ielas galā 19. un 20.gs. mijā bijusi Klēmaņa krīta fabrika, kā arī pārējā ielas garumā atradušās dažādas rūpnīcas.

Teritoriju starp Bukaišu ielu un Daugavu aizņem ne pārāk blīva mazstāvu individuālā apbūve ar mazdārziņiem, tādējādi, ejot pa lokveida Bukaišu ielu, vienā pusē redzami žogi un dažādu vecumu un saglabātības rūpnīcu korpusi, bet otrā pusē – zaļumos slīgstošas privātmājas. Daugavas krastā vairākās rindās izvietojušās laivu būdas un piestātnes. 19.gs. beigās iedzīvotāji uz pilsētas centru varēja nokļūt vai nu ar ormani, vai ar kuģīti pa Daugavu, bet 20.gs. sākumā līdz Bišumuižai tika izbūvēta arī viensliežu tramvaja līnija.

Katlakalnā atrodami daži vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi, no kuriem lielākā daļa izvietojusies gar Bauskas ielu. Bauskas 170 līdz 20.gs. sākumam bija Foka muižas (latviski saukta arī par Bokaišu muižu) zeme. 1968.gadā daļu Katlakalna zemju iekļāva Rīgas administratīvajā teritorijā.

Ilgu laiku Katlakalns bija visai nomaļa Rīgas pilsētas apkaime, bet teritorija ieguva aktualitāti sakarā ar Dienvidu tilta izbūvi, kas tika aizsākta 2004.gada novembrī. Tilts pabeigts 2008.gada novembrī, un tas savieno Ķengaragu un Katlakalnu – pie Bukaišu ielas krustojuma ar Jāņa Čakstes gatvi. Sakarā ar tilta celtniecību, tika paplašināta un nedaudz pārvietota Bauskas iela, sakārtotas ietves un pieturvietas.