Apkaimes robežās atrodas vairākas nozīmīgas ielas, kas radušās līdz ar pavērsienu rajona attīstībā 20.gs. 30.gados, kad tas ieguva industriālu raksturu. Viens no vecākajiem satiksmes ceļiem ir Lubānas iela (Rīgas adrešu grāmatā minēta jau 1861.gadā), kas atdala Šķirotavas teritoriju no Pļavnieku dzīvojamo māju masīva. Sākotnēji tā stiepās līdz Slāvu aplim, taču 1939.gadā tika pagarināta līdz Ilūkstes ielai. Krustpils iela ierīkota 20.gs. 30.gados no Lubānas ielas cauri Dreiliņu muižas teritorijai paralēli Krustpils dzelzceļam līdz Šķirotavas stacijai, kas toreiz atradās tieši uz pilsētas robežas. Kad 1968.gadā Rīgai pievienoja jaunas teritorijas, ielu pagarināja līdz pat pilsētas robežai. Krustpils ielas apbūvi pamatā veido mazstāvu privātās un dzīvokļu mājas, kā arī vairāki rūpnieciski objekti un noliktavas. Krustpils ielā Nr.119 atrodas Energofirma “JAUDA”, kas savu darbību uzsāka 1961.gadā un šobrīd ir viena no lielākajām elektromateriālu un iekārtu ražotājām Baltijā. Šķirotavas vārds bieži vien izskan saistībā ar Kurstpils ielā izvietoto ieslodzījuma vietu – Šķirotavas cietumu, kas atklāts 1963.gadā kā Labošanas darbu kolonija. Cietuma kompleksa apbūve veidojusies 20.gs. 60.gados. Netālu no Šķirotavas cietuma atrodas mazdārziņi.
No Krustpils ielas attek Granīta iela, kas savu nosaukumu ieguvusi tikai 1978.gadā. Mūsdienās šajā vietā izvietojusies rūpnieciska apbūve, piemēram, pēdējos gados izveidots un strauji attīstījies Granīta Industriālais parks – rūpniecības uzņēmumu un biroju teritorija 13,5 ha platībā. Jāpiebilst, ka Granīta ielā joprojām notiek aktīva rūpnīcu būvniecība.
Starp Krustpils un Lubānas ielu stiepjas Katlakalna iela, kas savu nosaukumu ieguvusi par godu 1937.gada Rīgas ģenerālplānā paredzētā tilta izbūvei starp Latgales priekšpilsētu un Katlakalnu. Tilts tā arī netika uzbūvēts, bet iela savu nosaukumu saglabājusi. Šķirotavas apkaimes attīstības gaitā iela ir mainījusi atrašanos − 20.gs. 60.gados tās trase tika pārvietota, lai dotu vietu rūpnieciskā rajona izbūvei.
Šķirotavas apkaimē nav atrodamas ievērojamas kultūrvēsturiskas vērtības, jo apkaimes teritorijas apgūšana aizsākās tikai 20.gs. sākumā, strauju attīstību piedzīvojot 20.gs. 50.gadu beigās. Šķirotavā nav nevienas izglītības iestādes, bērnudārza vai kultūras centra, tomēr apkaime “attīstītas strauji un kļūst par pagaidām nozīmīgāko rūpniecisko puduri Rīgā”. Arhitekts A.Ģelzis atzīst, ka “tik lielā pilsētā kā Rīga ir nepieciešams kāds industriāls rajons, un, viņaprāt, tieši Šķirotava tam ir vispiemērotākā vietā”. Arī vairāki citi arhitekti piekrīt, ka Šķirotavas teritorijā vajadzētu atrasties rūpnīcu rajonam, kā pamatojumu minot jau šobrīd apkaimē esošās rūpnīcas. Lai gan šķirotavas teritorija ir gandrīz aizbūvēta, vēl ir iespējama celtniecības turpināšana (arī apstākļi tai ir ļoti labvēlīgi).
Šķirotavas apkaimes daļā starp Šķirotavas staciju un Rīgas robežu izveidojusies dzīvojamās apbūves zona ar ģeometriski regulāru ielu plānojumu, kur pamatā lokalizējušās privātās dzīvojamās mājas, un veidojas arī mūsdienīga daudzdzīvokļu apbūve, piemēram, Gravas ielā 17 uzcelta piecstāvu daudzdzīvokļu ēka “Rubeņkalni”, kur izveidoti 57 moderni dzīvokļi.
