Torņakalna nosaukums radies no torņa, kas dokumentos pirmo reizi minēts 1483.gadā un atradies Mārupītes labajā krastā pie tagadējās Jelgavas ielas. Torņa pakājē ar laiku radās apdzīvota vieta, kuru jau 17.gs. 2.pusē sauca par Torņa gruntsgabaliem vai arī Zemi pie torņa. Zināms, ka tajā laikā Torņakalna teritorijā atradās divi latviešu ciemi – t.s. Zeme (tagadējās Jelgavas ielas sākumā) un Pusāķu ciems (gar tagadējo Vēja ielu). Vēlāk, ap 18.gs., nosaukumu „Torņakalns” attiecināja arī uz apdzīvoto vietu pakalnā Jelgavas ceļa abās pusēs līdz tagadējai Bauskas ielai, kur galvenokārt dzīvoja Bieķēnsalas pārcēlāji. No šīs vietas Torņakalna nosaukumu mantoja viss apvidus līdz pat Māras dīķim. Piecus stāvus augsto, sarkano mūra novērošanas un sardzes torni (saukts par Sarkano torni) nojauca 17.gs. 1.pusē, kad zviedri uzcēla zemes nocietinājumus, t.s. Kobrona skansti (zviedru pulkveža Samuela Kobrona vārdā) starp tagadējām Jelgavas un Akmeņu ielām. Pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas impērijā skansts savu militāro nozīmi zaudēja un teritoriju sāka izmantot civiliem mērķiem.
18.gs. sākumā šeit uzcēla pilsētas ķieģeļnīcu. Pēc 1795.gada iedzīvotāju revīzijas datiem, bijušās Kobrona skansts teritorijā atradās pavisam 6 dzīvojamās mājas, kurās dzīvoja 66 cilvēki. 1688.gadā Torņakalna apvidū bijuši 86 gruntsgabali. 1681.gadā šajā ciemā sāka darboties pirmā latviešu skola Pārdaugavā. 1683.gadā uz Bauskas un Jelgavas ceļa (pie tagadējās Vēja ielas) uzcelts ap 20 māju, gadsimtu vēlāk māju skaits sasniedza 73, no kurām 38 nelielus koka namus bija uzbūvējuši Rīgas brīvie latvieši – amatnieki, zvejnieki, pārcēlāji u.c. 18.gs. šeit bijuši atsevišķi ciemi un muižiņas – Torņakalna ciems pie Jelgavas ielas, apbūve pie Marijas sudmalām un Bieķēnsalā, neliela Altonas muiža, Grāvmuiža ar krogu un zemnieku sētām. Vienā priekšpilsētas daļā ar Torņakalnu tās saplūda tikai 19.gs. beigās, kad tur tika uzcelti vairāki lieli rūpniecības uzņēmumi, Bērnu slimnīca un uzbūvēti satiksmes ceļi. Tajā laikā veidojās apvidus apbūve – mazstāvu ģimenes ēkas, strādnieku īres nami, vietām krāšņi savrupnami. Lielākā daļa šodien redzamo māju celtas pēc 1812.gada ugunsgrēka, kura laikā Pārdaugavā nodedzināja ap 700 ēku. Jaunās apbūves galvenos principus noteica 1814.gadā apstiprinātais „Celtņu izbūves projekts priekšpilsētās”, ar kura palīdzību priekšpilsētu apbūvē tika panākta zināma stilistiska vienveidība. Līdz 1819.gadam Pārdaugavā tika uzcelts ap 1 000 mazstāvu koka savrupmāju. No Torņakalna muižām līdz mūsdienām saglabājies tikai Bloka muižas ansamblis, kas celts 19.gs. sākumā klasicisma stilā. Tai radniecīgas muižas jau sen ir zudušas. 1894.gadā vietējā draudze savā rīcībā ieguva pēc arhitekta Koha (Koch) projekta celto Lutera baznīcu.
Torņakalna iedzīvotāji 19.gs. bija apvienojušies vairākās sabiedriskās organizācijās. Ļoti aktīvi darbojās 1880.gada 3.jūnijā dibinātā Torņakalna Latviešu palīdzības biedrība (20.gs. sākumā tajā bija vairāk nekā 3 000 locekļu). Biedrības nama zālē M.Altonavas ielā 6 notika teātra izrādes, sarīkojumi, dažādi priekšlasījumi. Plašu ievērību guva biedrības teātris režisora T.Amtmaņa vadībā. 1919.gada oktobrī un novembrī Latvijas armijai Torņakalnā norisinājās kaujas ar Bermonta komandēto vācu–krievu armiju.
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- Pāvils G. Rīgas muižiņas. Dzintarzīmes http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/RigasMuizinas/RigasMuizinuSar.htm
- Caune A. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem – R.: Zinātne, 1998., 11.lpp.
- Torņakalns. LVVA izstādes katalogs — R.: LVVA, 2001 http://www.arhivi.lv/sitedata/LVVA/dokumenti/Publikacijas/Tornakalns.pdf
- Širants R. Dažu Rīgas vietvārdu izcelšanās // Dabas un Vēstures kalendārs 1972. – R.: Zinātne, 1971., 235. lpp.
