Apkaimes vēsturiskais apraksts
Voleri atrodas Daugavas kreisajā krastā starp Daugavu un Daugavgrīvas šoseju, iepretim Spilves pļavām. Šajā apkaimē teritoriāli iekļaujas arī Krēmeri, Lejas Podrags un Krievu sala.
Līdzīgi citām Rīgas apkaimēm, Voleri veidojušies uz agrākajām muižas zemēm. Tās vārds parādījās Kurzemes hercogistes laikā, kas tika saistīts ar krogu un pļavu un nosaukts nomnieka Heninga Volera vārdā. Zviedru izdarītajā arklu revīzijā 1638.gadā redzams, ka Voleru muiža (Wohlershof) bijusi mazapdzīvota – uzskaitīts viens vīriešu kārtas iedzīvotājs, jo sievietes toreiz neskaitīja. Vēlāk muižas teritorija vairakkārt mainījusi īpašniekus, notikušas izmaiņas arī muižas teritorijas robežās.
17.−19.gs. Voleros atradās vairākas lauksaimnieku sētas, tomēr apstrādāšanai piemērotas zemes bija maz. Līdz ar to lielākā daļa apkaimes iedzīvotāju iztiku ieguva ar jūru un upi saistītos amatos. Rosīga saimnieciskā dzīve Voleros aizsākās 18.gs., kad 1736.gadā Voleru muižu nopirka latviešu izcelsmes rūpnieks J.Šteinhauers. No šī brīža Voleri kļuva par svarīgu kokapstrādes vietu − Daugavas krastā tika uzcelta kokzāģētava ar 3 gateriem, kas darbojās līdz 19.gs. sākumam. Lai darbinātu gaterus, tika uzbūvētas vērienīgas dzirnavas. Voleri kokapstrādei bija ļoti pateicīga vieta – pa Daugavu bija ērti pludināt baļķus, Voleros tos sazāģēja dēļos un gatavo produkciju krāva tieši kuģos. Šim mērķim tika izbūvēta arī neliela rūpnieciska osta.
19.gs. Voleru muižas īpašnieki bija tirgotāju un rūpnieku Tālheimu ģimene, kam daļa muižas zemju piederēja vēl 20.gs. 30.gados. Rīgas pilsēta 1922.gadā pieprasīja sev Krēmera un Voleru muižiņas, lai izbūvētu rūpniecības un tirdzniecības ostu. Bet 1924.gadā, kad notika vērienīga Rīgas robežu paplašināšana, Volerus un Krēmerus kā Bolderājas pagasta sastāvdaļu iekļāva pilsētas administratīvajās robežās.
Voleru dzīvojamā apbūve – vienstāvu un divstāvu namu rinda gar Daugavas krastā celto dambi − veidojusies 20.gs. 30.gados. Vietējie iedzīvotāji tolaik galvenokārt nodarbojās ar zvejniecību, strādāja kokzāģētavā vai citos kokapstrādes uzņēmumos, pludināja baļķus un krāva sazāģētos kokmateriālus kuģos vai liellaivās. Atradās arī saimniecības, kas specializējās kāpostu audzēšanā un skābēšanā, taču teritorija bija mazapdzīvota − 1938.gadā šeit dzīvoja vien 789 cilvēki.
20.gs. 60.gados Voleros izvietojās divi Rīgas jūras ostas ražošanas iecirkņi, kas darbojas vēl joprojām. Arī šodien Volerus raksturo mazstāvu apbūve upes krastā, bet pārējās zemes apkārt galvenokārt tiek izmantotas ostas vajadzībām.
Saglabājusies ir arī 18.gs. beigās celtā Voleru muižas dzīvojamā ēka, kas šobrīd ir vienīgais kultūras piemineklis visā Voleru apkaimē. Muižas ēkai, līdzīgi kā vairumam Rīgas 18.gs. otrās puses muižiņu, piemīt atturīgas baroka iezīmes ar lakoniski izmantotu dekoru.
Apmēram puskilometru uz leju pa upi no Voleriem atrodas Krēmeri, kas veidojušies uz bijušās Krēmeru muižas teritorijas. Par Krēmeriem uzskata arī Lejas Podragu, kur agrāk atradās Buholca, Kronmaņa un Dreiliņu muižas un lielas pļavu platības. 19.gs. beigās Krēmeru muiža un Lejas Podrags atradās Bolderājas pagasta pārraudzībā un, līdzīgi kā Voleros, iedzīvotāji pamatā nodarbojās ar zvejniecību un strādāja ostās, lai gan pastāvēja arī vairākas nelielas lauku saimniecības. Pēc Otrā pasaules kara, norokot daļu Krēmeru teritorijas, tika izveidota osta. Ap mākslīgi veidoto līci izvietojusies rūpnieciskā zona, kur atrodas SIA “Rīgas osta “Voleri””, AS “Krēmeri” un citi mazāki rūpniecības uzņēmumi.
Teritorijā starp Krēmeriem un Voleriem 1992.gadā izveidots Krēmeru dabas liegums ar mērķi saglabāt un aizsargāt putniem nozīmīgu ligzdošanas vietu Rīgas pilsētā. Dabas liegums izveidojies 70.−80.gados, kad uz pļavas, kur vēl 20.gs. vietējie iedzīvotāji ganījuši govis, izbērtas dūņas un smiltis, kas vēlāk izplūda pa visu lieguma teritoriju.
Volerus un Krēmerus no Beķermuižas atdala Beķera grāvis, kas tek paralēli Daugavai. Pie Hapaka grāvja ietekas Daugavā atrodas Krievu sala, kas izveidojās 18.gs. 1.pusē, taču laikā līdz 19.gs. vidum tā pārveidota un daļēji noskalota. Krievu salas daļa gar Beķera grāvi līdz 20.gs. sākumam bija atsevišķi nodalīta un saukta par Komersanta salu. Šī sala ir viens no pieciem Rīgas apgabaliem, kuros vispār nav iedzīvotāju.
Jau 19.gs., plānojot Rīgas ostas attīstību, Krievu sala tika definēta kā perspektīva ogļu termināla celtniecības vietai.
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- Pāvils G. Rīgas muižiņas. Dzintarzīmes http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/RigasMuizinas/RigasMuizinuSar.htm
- Pope A. Rīgas galvenā nomale : Daugavgrīvas cietokšņa un Bolderājas pagasta vēsture. – R., 2005. – 15.lpp
- Pope A. Rīgas galvenā nomale : Daugavgrīvas cietokšņa un Bolderājas pagasta vēsture. – R., 2005. – 15., 21., 49., 54.lpp
- Rīgas ielas. Enciklopēdija, Zalcmanis R. u.c. (sast.), 1. sēj. – R., 2001.– 42.lpp.
- Rīgas attīstības programma http://www.rdpad.lv/wp-content/uploads/2014/12/Rigas_attistibas_programma_2006.-2012.g.pdf
- Latvijas enciklopēdija, 4. sēj., (galv. red. H. Jubels). R., 2002. – 541.lpp
- http://nra.lv/zinas/10948-krievu-salas-vides-perspektivas-verte-pretrunigi.htm Voika A. Krievu salas vides perspektīvas vērtē pretrunīgi//Neatkarīgā rīta avīze, 2008.g. 30.oktobris
