Apkaimes vēsturiskais apraksts
Daugavgrīvas apkaimes atrodas Daugavas kreisajā krastā, starp Rīgas jūras līci un Buļļupi. Apkaimes teritorijā iekļaujas Daugavgrīvas jeb Buļļu salas austrumu daļa un Mīlestības saliņa. Buļlu salas garums ir 8,5 km, platums – 1-2 km. Salas pamatā ir jūras smilšainie nogulumi, kas gadu gaitā ir sakrājušies, izveidojot Daugavgrīvas salu.
17. gs. beigās un 18.gadsimta sākumā tagadējās Daugavgrīvas salas vietā bija tikai šaura, smilšaina zemes strēle, kas Lielupi šķīra no jūras, bet jūras krasta līnija gāja gar pašu Daugavgrīvas cietoksni. Daugavas gultne pie ietekas jūrā vēsturiski ir bijusi ļoti mainīga un dinamiska. 18. gs pirmajā pusē Lielupe pārrāva Daugavgrīvas salu uz pusēm starp tagadējiem Rītabuļļiem un Daugavgrīvu, taču atteka pamazām aizsērēja. Vēl saglabājies neliels līcis (Ziemeļupe) no Buļlupes puses. Līcis mākslīgi padziļināts un tajā atrodas Rīgas pilsētas ūdens attīrīšanas stacija.
Daugavgrīvas apkaime ar tur esošo Daugavgrīvas cietoksni vienmēr tikusi uzskatīta par ,,Rīgas atslēgu” , jo militāri un stratēģiski svarīgā novietne ļāva pārraudzīt Daugavas tirdzniecības ceļu un kontrolēt kuģu satiksmi. Apkaimes vēsture ir cieši saistīta ar Daugavgrīvas cietoksni, kas tika izveidots pie Daugavas ietekas Rīgas līcī un ir noteicis visa apvidus attīstību. Būve šobrīd ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Lai gan Daugavgrīvu kā Bolderājas pagasta daļu Rīgas administratīvajās robežās iekļāva tikai 1924. gadā, pirmās ziņas par šo apkaimi vēstures avotos atrodamas jau 1205. gadā, kad, izvēloties stratēģiski svarīgu vietu, bīskaps Alberts uzsāka cisterciešu klostera celtniecību tagadējā Vecāķu teritorijā, jo līdz 16.gadsimta beigām Daugavas ietece jūrā atradās krietni uz austrumiem – Vecāķos. 14. gadsimta sākumā Livonijas ordenis klosteri pārbūvēja par vienu no spēcīgākajiem cietokšņiem Livonijā.
1567. gadā Daugava mainīja gultni un radās jauna ieteka pašreizējā vietā, rosinot attīstību jaunās grīvas apkārtnē. Livonijas ordeņa laikā celtā vecā Daugavgrīvas pils Daugavas labajā krastā zaudēja savu militāro nozīmi. Poļu zviedru karā (1600-1660) Daugavgrīvu ieņēma zviedri, un 1608. gadā tie uzcēla četrstūra skansti upes jaunajā grīvā, kuru nepilna gadsimta laikā pārveidoja par militāri spēcīgu cietoksni. Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700-1721) Daugavgrīva nonāca Krievijas impērijas rokās, turpmākajos gadsimtos cietoksnis un arī apkārtējā Daugavgrīvas teritorija tika izmantota militārām vajadzībām.
1915. gadā Daugavgrīvas cietoksnī notika latviešu strēlnieku bataljonu apmācības. Starpkaru periodā cietoksnis kalpoja par Latvijas armijas garnizona daļu novietni, taču pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā tur izvietojās PSRS Jūras Kara flotes vienības, arī Daugavgrīvas apdzīvotā teritorija tika atsavināta Rīgas kara flotes bāzes vajadzībām. Cietokšņa ārpusē atrodas Daugavgrīvas dambja celtniecības pabeigšanai veltīts tēls un piemiņas akmens angļu un franču kara jūrniekiem, kas krituši Bermontiādes laikā 1919. gadā.
Saistībā ar Daugavas krasta regulēšanas darbiem 18. gadsimtā, Daugavgrīvas cietoksnis pamazām tika atvirzīts no upes grīvas. Lai upes grīvu uzturētu kuģošanai drošu un novērstu sēkļu veidošanos, 1765. gadā zviedru valdība uzsāka dambja izbūvi upes labajā krastā pretim cietoksnim. Dambja galā noveidoja lielgabalu bateriju, kas atgādināja komētas galvu, bet pats dambis līdzinājās tās astei, tāpēc jaunbūve tika nosaukta par Komētas fortu. Turpinot grīvas regulēšanas darbus, Komētforts nonāca Daugavas kreisajā krastā. Mūsdienās Komētforts ir vietējas nozīmes vēstures piemineklis, tā atklāšana bija viens no galvenajiem faktoriem, kādēļ tika apturēta jauna ostas termināļa celtniecība Daugavgrīvā.
Daugavgrīvas mols ir būvēts 1880. gadā un tas stiepjas jūrā ZR virzienā tikpat tālu kā upes labajā krastā esošais Mangaļsalas dambis. 19.gs uz mola atradās katordznieku cietums. Raibu vēsturi piedzīvojusi Daugavgrīvas bāka, kas rāda ceļu Rīgā ienākošajiem kuģiem. 1582. gadā pie jaunās Daugavas ietekas pēc Stefana Batorija pavēles uzcēla pirmo bāku. Gadsimtu gaitā tā daudzkārt nopostīta un atkal atjaunota, tagadējā bāka ir būvēta 1957. gadā. Būtiska loma apkaimes attīstībā bija 1873. gadā celtajai Rīgas – Bolderājas dzelzceļa līnijai, kas stiepās līdz Daugavgrīvas molam. 19.-20.gadsimta mijā vietējām vajadzībām Daugavgrīvas teritorijā izbūvēja arī vairākus dzelzceļa atzarus.
18. gadsimta beigās Daugavgrīvā tika izveidota Ziemas osta, kur ik gadus pārziemoja ap 100 kuģu. Šīs ostas izbūve rosināja aktīvāku civilo dzīvi Daugavgrīvas salā. Kopš Ziemas ostas izveides nereti izcēlās konflikti ar Daugavgrīvas cietokšņa pārvaldi zemes īpašumtiesību dēļ. Militāristi nebija apmierināti ar ārvalstnieku uzturēšanos cietokšņa zonā, un 1891. gadā cietoksnis pieprasīja, lai tiek pārtraukta citu valstu kuģu kustība Ziemas ostā.
Jau no Daugavgrīvas cietokšņa pirmsākumiem tam līdzās pastāvējusi apdzīvota vieta jeb neliela izmēra ciemats, kur mitinājās galvenokārt cietoksnī strādājošo militāristu ģimenes. Ciematā, esot apmetušies no Rīgas izraidītie amatnieki bez cunftes piederības.
Taču kopumā ziņas par Daugavgrīvas ciema veidošanos ir pretrunīgas, jo pēc Broces zīmējumiem noprotams, ka apdzīvotība šajā teritorijā varējusi sākt veidoties tikai 19.gs. sākumā, taču citi avoti apgalvo, ka jau 17.gs. pie cietokšņa pastāvējis karavīru ģimeņu miests. Daugavgrīvas miestiņa attīstību sekmēja kuģniecība. 1909. gadā Daugavgrīvā bija 110 ēku un ap divi tūkstoši iedzīvotāju, kas galvenokārt bija nodarbināti ostā un zvejniecībā. Daugavgrīvas ciemats – Ustjdvinska bieži saukts par cietokšņa forštati.
1846. gadā tika radīts Daugavgrīvas cietokšņa priekšpilsētas plānojuma projekts, kas esošās stihiskās apbūves vietā paredzēja regulāru ielu tīklu. Atbilstoši plānojumam izveidoto ģeometrisko ielu tīklu var redzēt arī šodien – četras Buļļupei paralēlas ielas ar četrām šķērsielām. Pirmajā pasaules karā ciems pilnībā tika nopostīts, daļa apbūves tika atjaunota Latvijas brīvvalsts laikā, bet mūsdienās dominējošo apkaimes apbūvi veido šeit galvenokārt atrodas 50.-60. gados celtas daudzstāvu dzīvojamās ēkas.
Daugavgrīvas sala atrodas Piejūras dabas parka teritorijā, kas veidota daudzu retu piejūras biotopu aizsardzībai. Piejūras dabas parka teritorijā ietilpst Daugavgrīvas dabas liegums, kurā sastopams daudz retu augu un putnu sugu. 2004. gadā Daugavgrīvas lieguma teritorijā uzstādīts putnu vērošanas tornis.
Daugavgrīvas apkaimes teritorijā ietilpst neapdzīvotā Mīlestības saliņa, kas radusies 19.gs. otrajā pusē, kad, izbūvējot Daugavas gultni regulējošo dambi, uzkrājās smiltis un izveidojās sala.
Daugavgrīvā savijas kultūrvēsturiskas vērtības ar nozīmīgām un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, taču tūrisma infrastruktūra ir vāji attīstīta. Pateicoties jūras, upes un ostas tuvumam, teritorija joprojām saglabā savu ,,Rīgas atslēgas’’ statusu un ir vilinoša investoriem.
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- Pope A. Rīgas galvenā nomale : Daugavgrīvas cietokšņa un Bolderājas pagasta vēsture. – R., 2005. – 8., 20., 30., 58., 71.lpp.
- Latvijas enciklopēdija, 3. Sēj., (galv. red. H. Jubels). R., 2002. – 143., 145. lpp.
- Ose I. Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture.- R., 2007. – 7., 9. lpp.
- http://www.arhivi.lv/sitedata/LVVA/dokumenti/Publikacijas/Bolderaja.pdf: Daugavgrīva un Bolderāja arhīva materiālos. 13.-20.gs.- R., 1998. – 5.lpp.
- Rīgas ielas. Enciklopēdija, Zalcmanis R. u.c. (sast.), 1. sēj. – R., 2001.– 42.lpp.
- http://festivalskometa.lv/lv/
- Vēsturiskais Daugavgrīvas cietoksnis nevienam nav vajadzīgs. Dienas bizness. https://www.db.lv/zinas/foto-vesturiskais-daugavgrivas-cietoksnis-nevienam-nav-vajadzigs-475834 Skatīts 27.07.2018.
