Apkaimes vēsturiskais apraksts
Avotu ielas apkaime atrodas Rīgas vēsturiskajā centra dienvidaustrumu daļā, kādreizējajā Maskavas foršatē, un to ieskauj Artilērijas, Krāsotāju, Lienes, Avotu, Deglava iela, Dzelzceļa loks, Dzelzceļš, Dzirnavu iela un A. Čaka iela.
Loks ap Rīgas mūriem līdz tagadējai Dzirnavu ielai bija iekļauts pilsētā jau 17.gs. vidū. Gadsimta beigās jau atsevišķas mūsdienu Avotu ielas apkaimes daļas bija pievienotas pilsētai. Tolaik zviedru vadībā notika Rīgas fortifikāciju sistēmas pārbūve un centieni Rīgas aizsargmūru tuvumā izveidojušos priekšpilsētas iekļaut vienotā pilsētas sistēmā.
Zviedru laika kartogrāfiskajos materiālos var redzēt, ka aiz pilsētas mūriem un nocietinājuma sistēmā ietilpstošajām palisādēm loku metusi Speķupīte, bet aiz tās bijuši smilšu uzkalniņi, kuri arī kalpojuši fortifikācijas nolūkiem. Pilsētai attīstoties un nocietinājumu lokam atvirzoties aizvien tālāk no Iekšrīgas, tika mainītas arī priekšpilsētu administratīvās robežas. 1786.gadā jau visa Avotu ielas apkaime atradās Maskavas priekšpilsētas sastāvā.
Aiz Iekšrīgas mūriem līdz pat 19.gs. vidum bija atļauts būvēt vienīgi koka ēkas. Turklāt pilsētai tuvāk esošo koka apbūvi kara gadījumā allaž nodedzināja. Pēc pēdējās priekšpilsētu nodedzināšanas 1812.gadā ielu tīkls tika atjaunots, un tāds tas galvenajos vilcienos ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Blīvāka apbūve Avotu ielā sākās jau 19.gs. 40.gados. Rīgas centra apbūves attīstībā pats nozīmīgākais posms sākās 19.gs. vidū pēc Rīgas cietokšņa likvidēšanas, kad viduslaiku Rīgu sāka pārstrādāt galvenā arhitekta Johana Daniela Felsko vadībā, kā rezultātā Rīga kļuva par modernu pilsētu. Viens no galvenajiem pasākumiem bija vaļņu nojaukšana, kas notika 1857. – 1864.gadā. To vietā izveidoja bulvāru loku, paplašināja kanālu un izveidoja apstādījumus. Norakto vaļņu smiltis tika izbērtas arī Avotu ielas apvidū, tādējādi padarot pilsētbūvniecības prasībām piemērotāku reiz purvaino zemieni.
Avotu ielas nosaukums cēlies no dzeramā ūdens avotiem, kas atradušies purvainajā zemienē 18./19.gs. aizbērtās Daugavas attekas Speķupītes augšgalā, tagadējās Avotu un Ernesta Birznieka–Upīša ielas apkaimē, kas senāk dēvēta par zosu ganībām. Viduslaiku Rīgas pilsētnieki mēdza aiz pilsētas mūriem ierīkot sakņu dārzus, kas kalpojuši par papildus uztura avotu. Zināms, ka arī zosu ganību apkārtnē vēl jaunajos laikos atradušies pilsētnieku dārzi.
Laika gaitā Avotu ielas namu pirmajos stāvos ir atradušās visdažādākās bodītes. Šeit darbojušās arī daudzas konfekšu un makaronu fabrikas, maiznīcas, traktieri un restorāni, foto darbnīcas, grāmatu spiestuves un neskaitāmu žurnālu izdevniecības, dažādas biedrības, skolas un pat muzejs, ziepju un spodrināšanas līdzekļu ražotnes, tālāk no centra atradās arī „smagākas” ražotnes – mēbeļu, ķēžu, zemkopības rīku darbnīca, metāla lietuve, slīpētava un niķelētava.
Avotu ielas apkaime jau izsenis bijusi slavena ar to, ka „mīlu šeit var pirkt par naudu”. „1911.gadā Avotu ielas namīpašnieki iesniedza pilsētas valdei lūgumu mainīt ielas nosaukumu, jo tas saistījās ar publiskajiem namiem. Viņi saņēma atteikumu, jo „nepatīkamais fakts, kas saistās ar šo ielu, aizmirsīsies ātrāk, nekā iedzīvotāji pieradīs pie jaunā nosaukuma.”
Avotu ielas apkaimi ZR ieslēdz vēl viena kolorīta Rīgas iela – Marijas iela. Jau 1794.gada Rīgas pilsētas plānā redzamas projektētās ielas kontūras. Tā ar nosaukumu Jaunā iela (Neustr., Novaja ul.) minēta 1810.gada Rīgas adrešu grāmatā, kur aprakstīta ielas situācija: sākas no Dzirnavu ielas un turpinās Smilšu kalnu virzienā. 1860.gadā šī iela nosaukta Marijas vārdā – par godu Krievijas cara Aleksandra II sievai Marijai, padomju laikos tā tika saukta par Suvorova ielu. Šodien vēsturisko Marijas ielas vārdu tā saglabājusi ielas sākumā, līdz Avotu ielai, bet tālāk ir Aleksandara Čaka iela.
Apbūve
Avotu ielas apkaimē 19.gs. 2.pusē dominēja zema koka apbūve. Mūra nami šeit parādījās tikai gadsimta nogalē. Mūsdienās apkaime var lepoties ar milzum lielu arhitektūras pieminekļu skaitu. Rajons Avotu ielas kreisajā pusē pieder UNESCO aizsardzībā esošajam Rīgas vēsturiskajam centram, bet apkaimes pērējā daļa – tā aizsardzības jeb „buferzonā,” kas arī ir pakļauta apbūves ierobežojumiem. Pamatā līdz mūsdienām saglabājušās Avotu ielas apkaimes ēkas, kas celtas 19./20.gs. mijā un 20.gs. sākumā. Šeit raksturīga vēlīnā jūgendstila arhitektūra – piecu sešu stāvu mūra īres nami, daudzviet rajonā līdz mūsdienām saglabājusies arī senā koka apbūve, kas gan pārsvarā ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Šie koka nami galvenokārt tika būvēti strādniekiem, kuri Rīgas industrializācijai sākoties, lielā skaitā sāka ieplūst pilsētā. Tomēr šinī apkaimē sastopamas arī koka ēkas, kas var lepoties ar izsmalcinātu ornamentāciju un barokāliem tornīšiem. Apkaimes DA daļa starp Valmieras ielu un dzelzceļa loku jau izsenis ir veidojusies par pilsētas industriālo zonu.
Avotu ielas apkaimē pie Čaka ielas atrodas arī Ziedoņdārzs. Līdz 20.gs. 30.gadu sākumam šinī vietā atradušās kazarmas, noliktava un remontdarbnīcas. 20.gs. 30.gados ēkas tika nojauktas. Neapbūvētajā laukumā aiz noliktavu ēkām ziemā darbojās slidotava, svētkos (Ziemassvētkos un Lieldienās) rīkoja tirdziņus ar karuseli un atrakcijām. Savukārt vasarās Artilērijas un Marijas ielu stūrī 30.gadu sākumā darbojās Zooloģiskais cirks „Konrado” ar zvērnīcu, kurām, piemēram, 1931.gadā bijis ap 200 zvēru. 1937. – 1939.gadā šajā teritorijā ierīkoja publisku parku – Ziedoņa dārzu ar bērnu rotaļu laukumu, paviljonu (arhitekts A. Krūmiņš) un strūklaku ar bradājamu baseinu. Dārza projektu izstrādāja Rīgas pilsētu dārzu direktors Andrejs Zeidaks, kurš arī esot dārza nosaukuma autors. 1981. gadā parkā uzstādīja pieminekli Aleksandram Čakam (tēlniece Lūcija Žurgina, arhitekts Oļģerts Ostenbergs). Savulaik 6,5 ha lielais parks bijis iecienīta pilsētnieku atpūtas vieta, taču gadu desmitu laikā tas savu godību zaudējis, tikai pēdējos gados soli pa solim notiek parka sakopšanas un atjaunošanas darbi.
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- Rīgas ielas. Enciklopēdija, Zalcmanis R. u.c. (sast.), 1. sēj. – Rīga, 2001– 15., 119.-120., 222.lpp
- Encikopēdija Rīga, Jērāns P. (galv. red.). R., 1988 – 748.lpp.
- Bākules I, Siksna A. Rīga ārpus nocietinājumiem. Pilsētas plānotā izbūve un pārbūve. – Rīga, Neputns, 2009
- Ārgalis A. Rīga. – R., 2001. – 43.lpp
