Bišumuiža

Bišumuiža ir vēsturiska Rīgas pilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā, 4,5 km attālumā no pilsētas centra. Senākā apbūve šajā apkaimē veidojusies Katlakalna dzirnavu teritorijā, kur pirmās ēkas bijušas uzceltas jau pirms Livonijas kara − 16.gs. 1.pusē. 17.gs. līdz ar izveidoto Katlakalna draudzi, tika uzcelta pirmā baznīca un iekārtota mācītājmuiža. Rezultātā tuvējā apkārtne ieguva Katlakalna nosaukumu. 18.gs. vidū smilšainajos pauguros pie Bauskas ceļa, netālu no dzirnavām tika iekārtota neliela muižiņa, sākotnēji muižas ēkas tika celtas 1773.gadā. Muižu laika gaitā dēvēja tās īpašnieku vārdos par Šildera muižu (Schilder), Hilzena muižu (Hilsen) un Bišumuižu (Bienenhof), taču sākotnēji tagadējās Bišumuižas teritorija tika uzskatīta par daļu no Katlakalna, bija daļa no Mazjumpravas muižas zemēm.

1792.gada dokumentos Bišumuižā ir uzskaitītas 9 celtnes. Muižas ēkas bez ievērojamām izmaiņām kalpoja līdz 19.gs., kad ar 1810.gadu šeit sāka saimniekot bagāto tirgotāju Brandenburgu dzimta. 1811.gadā tā laika Bišumuižas īpašnieks Jakobs Brandenburgs uzcēla vienu no pirmajā cukura fabrikām Rīgā, bet 1820.gadā Brandenburgs uzcēla līdz mūsdienām saglabājušos Bišumuižas kungu namu, kas bija veidots klasicisma stilā un to ieskāva parks. Tā bija vienstāvu mūra ēka klasicisma formās – ar joniska kārtojuma četru kolonu portikiem abās garenfasādēs. Bišumuižas parks veidots aptuveni tajā pašā laikā, kad jaunais kungu nams.

Jakoba Brandenburga jaunākā laikā 19.gs. vidū muižiņas teritorija tika paplašināta, un netālajā smilšainajā uzkalnā tika iekārtots jauns apbūves gabals – Jēkaba augstiene (Jakobshöle). Šeit Brandenburgs uzcēla jaunu dzīvojamo māju un saimniecības ēkas, nopirka blakus esošo dzirnavu gruntsgabalu un veco dzirnavu ēku pārbūvēja par eļļas fabriku. Vēlāk no dzirnavām atdalītajā zemesgabalā pie Bauskas ielas tika uzcelta lenšu fabrika. Visus šos īpašumus kopā sāka dēvēt par Bišumuižu, savukārt agrāk plašāk pielietotais vietvārds “Katlakalns” tika attiecināts uz aizvien mazāku teritoriju.

19.gs. beigās īpašumiem mainījās saimnieki. 1871.gadā eļļas fabriku Katlakalna dzirnavu gruntsgabalā nopirka Krievijas galma padomnieks Frīdrihs Rēders (Roeder) un Prūsijas pilsonis Gumals Gustavs Knops (Knopp), tika uzcelts jauns fabrikas un dzīvojamo ēku korpusus. Uzņēmums (dēvēts par Knopa papīrfabriku) ražoja celulozi, papīru un kartonu. Darbība turpinājās arī pēc Knopa nāves līdz Pirmajam pasaules karam, kad vērtīgākās mašīnas un iekārtas tika aizvestas uz Krieviju.

Savukārt Jēkaba augstieni un lenšu fabriku 1874.gadā savā īpašumā ieguva Rīgas tirgotāji Karls Matiass Beitīns (Beythien) un Johans Juliuss Šmits (Schmidt), abi gruntsgabali tika apvienoti. Vēlāk šim īpašumam mainījušies tā saimnieki, kas saimniecību paplašinājuši. 1896. gadā tikusi iekārtota arī vērptuve, kuras lielākā daļa 20.gs. sākumā nodega ugunsgrēkā. 1908. gadā te uzcēla sērkociņu fabriku “Vulkāns”. Attīstoties fabrikām Bišumuižā, pieauga iedzīvotāju skaits un aktivizējās sabiedriskā dzīve.

Attīstoties vietai, radās nepieciešamība pēc labākas satiksmes. Senākās iespējas nokļūt līdz Bišumuižai bija ar pilsētas ormaņiem. Bet jau 1844.gadā tika atklāta omnibusu satiksme no Kuģu un Akmeņu ielas stūra līdz Bišumuižai, kas darbojās līdz 20.gs. sākumam, vasarās no Plosta tilta bija arī kuģīša satiksme. Bet 1910.gadā tika pabeigta tramvaja līnija līdz Bišumuižai – esošās Torņkalna 7.līnijas pagarinājums.

Muižas ēka 1920.gados piederēja dzīvokļu kooperatīvam “Mans nams”, kas plānoja Bišumuižā celt dzīvojamos namus un gūt ienākumus no īres naudas, tomēr 1931.gadā izstrādātās pilsētas apbūves ģenerālprojekts paredzēja Bišumuižas teritoriju izmantot kā parku. Līdz ar to intensīva ēku apbūve šeit netika atļauta. Grūtības plānu īstenošanā neļāva kooperatīvam savlaicīgi atdot bankas kredītus, rezultātā īpašums nonāca izsolē. Lai gan jau 1928.gadā muižas kungu nams ieguva arhitektūras pieminekļa statusu, tomēr ēka palika neapdzīvota un tajā netika veikti remonta darbi līdz 1950.gadiem, kad muižas ēkās sāka saimniekot rūpnīca “Rīgas stikls” un vēlāk tika iekārtota kokapstrādes ražotne, kas pastāvēja pāris desmitu gadu. Minētās darbības izmainīja muižas ansambļa vidi.

Līdzīgs liktenis piemeklēja Knopa papīra fabriku. Ēkas pēc Pirmā pasaules kara ilgi stāvēja tukša un netika labota, līdz daļu no tām nojauca. Vienīgi 1926.gadā darbu uzsākusī sērkociņu fabrika „Vezuvs” turpināja senās tradīcijas. Kā sērkociņfabrika „Komēta”, tā pastāvēja vēl līdz nesenam laikam.

Bišumuiža Rīgas robežās tika iekļauta 1828.gadā. 1864.gadā Rīgas adrešu grāmatā šajā teritorijā minēta tikai viena neliela Bišumuižas ieliņa (Bienenhofshe Strasse) ar pieciem grunts gabaliem. Savukārt Pirmā pasaules kara priekšvakarā ir jau piecas ielas: Bauskas, M.Bauskas, Doles, Bukaišmuižas un Gulbja iela. Minētās piecas ielas ir senākās Bišumuižas apkārtnē, kas turklāt saglabājušas savus nosaukumus līdz mūsdienām.

Mūsdienās paralēli tagadējai Gulbja ielai stiepjas taisns meliorācijas novadgrāvis – Bišumuižas grāvis. Tas ir kādreizējais Katlakalna dzirnavu strauts jeb Bišumuižas upīte (12 km gara un līkumota), kura iztecējusi no Baložu kūdras purva un vijusies cauri Bišumuižas centram, ieplūstot Bieķēngrāvja augšgalā pie Kazas sēkļa. 17.gs. beigās pie Rīgas – Bauskas ceļa uz strauta bija izveidots dzirnavu dīķis, kas vēlāk kalpojis arī papīrfabrikas tehniskām vajadzībām, bet likvidēts ap 1950.gadu.

Bišumuižiņas ansamblis ar parku ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Parks ir viens no lielākajiem apkaimes krāšņumiem, tā lielākās vērtības ir lielie un resnie melnalkšņi (stumbra diametrs 105 cm), milzīgais ozols (stumbra diametrs 160 cm), lielais skaits Holandes liepu alejās un rindu stādījumos, kā arī vairāki baltskābarži.