Bukulti

Bukultu apkaime ir Rīgas austrumu daļā pie Juglas (Bukultu) kanāla. Rīgā Bukulti tika iekļauti 1974. gadā, taču vēsturiskās apkaimes ziemeļdaļa, kur atrodas Bukultu centrs palika ārpus galvaspilsētas administratīvās robežas. Tomēr lai arī administratīvi dalīta, vieta turpina dzīvot vienoti.

Vēsturnieki uzskata, ka vieta, kur atrodas tagadējie Bukulti bijusi apdzīvota jau pirms vācu ienākšanas Latvijas teritorijā, t.i. 11. – 12. gs. Rakstītos avotos Bukulti minēti jau 1297. gadā, kad uz nelielās upītes, tā sauktā Bukultu strauta, Livonijas ordenis uzcēlis dzirnavas. Tās tika nosauktas par Jaunajām dzirnavām (Neue Muhle), pretstatot jau esošajām Mīlgrāvja dzirnavām. Vēlākajās kartēs sastopami nosaukumi Nimelen un Bellenhol, bet ap 1900. gadu atkal parādās nosaukums Neuermuhlen – tautas valodā – Neiermīle. Kopš 1929. gada šo vietu sauc par Bukultiem.

Bukulti bija stratēģiski svarīga vieta kā piekļuve Rīgai, kā pilsētas vārti. Šeit garām gāja lielais zemesceļš (Via Magna) – ceļš no Rīgas uz Cēsīm, Alūksni un citām vietām Vidzemē, kā arī tālāk uz Pleskavu. Jau 1221. gadā starp Juglas un Ķīšezeru tika uzbērts dambis ceļam. Šo dambi sauca par sprunguļu dambi, jo tā celtniecībā tikuši izmantoti visdažādākie materiāli – baļķi, zari, akmeņi, niedres. Neiermīles dzirnavām bijuši biezi mūri, jo tās bija kā cietoksnis pie lielā ceļa.

Vēlāk pie Neiermīles dzirnavām Livonijas ordenis uzcēlis Ādažu pili. Ar pili saistīti cīņas un nemieri starp rīdziniekiem un Livonijas ordeni. Niermīles pili 1658. gadā nopostīja Krievijas cara Alekseja Romanova karaspēka uzbrukuma laikā. Pils vietā 1706. gadā ierīkoja karaspēka mācību laukumu. 18. gs. pārpalikušos akmeņus izlietoja Ādažu (Baltezera) baznīcas un Daugavgrīvas cietokšņa būvei. Līdz mūsu dienām saglabājušās vairs tikai pils vieta – vecu liepu puduris Juglas (Bukultu) kanāla labajā krastā, apmēram 100 m pirms tilta, atrodami esot arī kādreizējie pils pamati.

Savu nozīmi Neiermīle tomēr nezaudēja, tā turpināja kalpot kā Rīgas vārti. 1697. gadā Rīgas rātskungi šeit sagaidīja Maskavas sūtniecību, ko, dodamies uz Rietumeiropu, vadīja cars Pēteris I. 1764. gadā Neiermīlē tika svinīgi sagaidīta arī Krievijas cariene Katrīna II. Lai nebūtu putekļu, kas varētu sagandēt imperatores vizīti, Rīgas rāte lika nolaistīt visu 13 km garo ceļu līdz galvaspilsētai ar ūdeni. Neiermīles dzirnavas pastāvēja ievērojami ilgāk nekā pils, tās slēdza tikai 1894. gadā. Tiesa pēc zemnieku sūdzības lika nolaist dzirnavu ūdenskrātuves ūdeņus, kuri appludinājuši plašu apkārtni. Ap šo laiku sāka darboties Bukultu tvaika zāģētāva. Taču jau apmēram 15 gadu laikā apkārtējie meži bija izcirsti un zāģētavu vajadzēja slēgt. 19. gs. Bukultos bijis arī alus brūzis, kurš slēgts ap 1890. gadu. Brūža telpās ierīkotas dzīvojamās mājas.

1837. gadā sāka darboties Rīgas – Neiermīles šoseja, ko 1847. gadā pagarināja līdz Eņģelartei (tagad Inčuklanam). 1858. gadā šo ceļu pievienoja Pleskavas – Pēterpils – Varšavas šosejai. 1889. gadā tika atklāta arī Rīgas – Pleskavas dzelzceļš.

1903. gadā Bukultu dzirnupītes (kādreizējā Bukultu strauta) vietā izraka Juglas (Bukultu) kanālu. Bukultu kanāls savieno Juglas upi ar Lielo Baltezeru un ir Gaujas-Daugavas kanālu sistēmas daļa. Šo sistēmu radīja Gaujas kokmateriāliem, ko līdz tam uz Rīgu ar zudumiem pludināja apkārt pa jūru. Pēc tam Bukultu kanālā un ezeros parādījās drukni, nomelnējuši velkoņi, kas vilka liellaivas ar granti un ķieģeļiem vai garas plostu virtenes, kam galā piesietas airu laivas. Parādījās arī pasažieru kuģīši. Pie Bukultiem Jaunciema gatves otrā pusē iekārtota Rīgas TEC-I kūdras noliktava.