Dārziņi

Dārziņi – Rīgas administratīvajā teritorijā iekļauti 1968. gada 27. jūnijā. Dārziņu apkaime ir tālākā Rīgas Rietumu-Austrumu virzienā, tā robežojas ar Rumbulu. Lielākā daļa no tās teritorijas atradās bijušās Salaspils muižas pakļautībā.

Pašreiz apkaimes robežas nosaka šādu orientieri: Maskavas iela, Jāņogu iela, iedomāta līnija no Jāņogu ielas līdz Daugavai, Daugava, pilsētas robeža.

Apkaimes apdzīvotībai ir sena vēsture, jo Dārziņu apkārtnē esošajā Maruškas- Parumbas ciema jeb nelielajā Šķērssēklītī – starp Dārziņiem un Doles salu ir atrastas aizvēsturiskas liecības. 1938.gada arheoloģiskie atradumi atklāja vienu no nozīmīgākajām auklas keramikas kultūras liecībām. Pavisam tika atrasti 17 akmens kātcauruma cirvji, kuri datējami ar 2242- 1762 gadu p.m.ē . Lielākā daļa šo priekšmetu atrasti, rokot granti saliņā – Daugavas sēklī pie Parumbas. Turpat atrasti arī bronzas priekšmeti. Tos atraduši nespeciālisti, kas nav izsekojuši atradumu apstākļiem, tāpēc nav iespējams noteikt, kāpēc vienā vietā radies šāds dažādu laikmetu sakopojums. Senos atradumus var skaidrot ar Baltijas ledus ezera izzušanu un tā krastu pārvietošanos, kas Daugavas lejtecēs atstāja auglīgas, zemes apstrādei piemērotas terases un vienlaikus sazarotas deltas, nodrošinot labu vietu zvejošanai un cauri emigrējošo ziemeļbriežu medībām. Visi šie apstākļi minēto teritoriju padarīja apdzīvošanai sevišķi labvēlīgu.

J.K. Broce 1796. gadā ir iemūžinājis Salaspils( Kirchholmsche), sauktu par Čuibes pasta staciju, tai līdzās atradās Čuibes( Zuibe) krogs, iekļaujot arī šādu aprakstu: „Šī pasta stacija atrodas pie Maskavas ceļa neauglīgā, smilšainā apvidū. Gandrīz visas pasta stacijas uz šī ceļa celtas šādā veidā.” 1798. gadā pasta stacijai piederēja četras ēkas – dzīvojamā māja, pasta puiša ēberģis, stallis un vāgūzis zem viena jumta un klēts – un sētas ieskauts dārzs. Čuibas pasta stacijas zirgu staļļi, pazīstami ar nosaukumu Mārstaļi, Māršali, Māršalkas, atradās vairāk uz Daugavas pusi. Vēl tagad minētai vietai ir saglabājies apzīmējums Maršalkas.

Atšķirībā no pasta stacijas, Čuibes krogam bija ilgāks mūžs, tas funkcionēja līdz pat 20. gs. pirmajai pusei. Pašreiz bijušā krogus teritorijā atrodas 1990. gados celtā Tālsakaru līnijas centra autobāze. Čuibes krogs 1892. gadā izdotajā A.Krīgera adrešu grāmatā ir atzīmēts kā viens no pieciem Salaspilij piederošajiem, tā īpašnieks bijis Bērziņš.

1903. gada kartē nedaudz tālāk, pie tagadējās Rīgas pilsētas robežas bija izveidojies Vēja krogs. Krogus ēkas kalpoja ne tikai par atpūtas vietām, bet arī par tirdzniecības, zirgu nomaiņas un drošības patvērumu ceļā uz tuvākajām nozīmīgākajām pilsētām vai tālākiem gala mērķiem – austrumiem.

Daudzas no zemnieku mājām visticamāk nodarbojušās ar zvejniecību un nelielu piemājas saimniecību, jo mežu teritoriju, piemēram, Pautuļu un Rinkuļu mājām nav. Senākās no mājām, apskatāmas 1688. gada Rīgas patrimoniālapgabala kartē – Strengi un Pautuļi – saglabājušās arī 1927. gada izdotajā kartē.

Plašas pārmaiņas apkaime piedzīvoja 1960. gados, kad rūpniecības uzņēmumu Latvenergo, VEF un citi dārzkopības kooperatīvi saviem darbiniekiem piešķīra mazdārziņu teritorijas, te arī meklējams apkaimes toponīma nosaukums. Sākotnēji koka celtās vasarnīcas ar piemājas dārziņiem, augļu kokiem un krūmiem, vietām pakāpeniski tika apgādātas ar apkures sistēmām un apvilktas ar ķieģeļu vai citu materiālu siltinājumu, jo pilsētas centra burzmas iztrūkums un tiešais dabas tuvums rajonu padarīja par pievilcīgu ne vienai vien ģimenei. Pēdējā laikā apkaimē novērojama privāto savrupmāju apbūve, to lielie izmēri disharmonē ar apkārtnē senāk izveidotajiem nelielajiem zemes gabaliem. Dārziņu nomātājiem uz privātīpašnieku zemes 2000. gada sākumā nācās pamest savus iekoptos dārziņus un vasarnīcas, lai tās varētu nojaukt un sākt jaunu rindu ēku celtniecību, kā to var redzēt Jāņogu ielas sākumā.

Pašreiz Dārziņos ir tikai daži pavisam nelieli veikaliņi ar ierobežotu preču klāstu, kuru plašāku sezonu izvērš vasarā, kad apkaimes apdzīvotība intensificējās. Pamestās vasarnīcas ziemas periodos apkaimes iemītniekiem sagādājušas raizess, jo bieži vien tajās ielauzās un mitinājās bezpajumtnieki. Vēl nesen 2006. gadā Dārziņi tika saistīti ar trīs slepkavībām. Tās paveica vīrieši laupīšanas nolūkā, kā arī strīda izraisītas nejaušības motivēti. Minētais kontingents apkaimes teritorijā sastopams, jo dažviet ir atrodamas neapsaimniekotas un pamestas mājiņas, kas ir viņu mājvietas. Lai gan par drošību bija jābūt modram arī padomju laikos, kad no iedzīvotāju vidus tika izvēlēti brīvprātīgie sargi- milicijas pilnvarotie.

Grandiozā Rīgas HES būvniecība 1974. gadā izmainīja Daugavas gultni, veidojot seklu atteku, un izdzēsa no kartes Nulpes un Māriņa salas. Daudzveidīgo dabiskas un mākslīgas izcelsmes biotopu dēļ šajās vietās visos gadalaikos koncentrējas daudz putnu, īpaši liela ir ar ūdeņiem saistīto sugu daudzveidība. Ūdens putnu skaits mainās atkarībā no Daugavas līmeņa, kuru ietekmē gan dabas apstākļi, gan Rīgas HES darbība – slūžu regulācija, te atsedzot, te nosedzot barības vielām bagātos sēkļus. Īpašu ievērību ir pelnījusi Dārziņu atteka, kurā ieplūst Salaspils kanāls, jo tā darbības rezultātā ziemā veidojas neaizsalstoša daļa, dodot ziemotāju putniem barības resursus. Šī vieta pēdējos gados ir izpelnījusies putnu vērotāju ievērību, jo ļauj ziemas laikā novērot, piemēram, gulbjus.Kopš 1991. gada Dārziņu- Doles salas teritorijā atzīmētas 202 putnu sugas.