Dzirciems

Dzirciema apkaimes nosaukums no vēsturiskā viedokļa ir aplams, kas ieviesies no 20. gadsimta 70.-80. gados būvētās Dzirciema ielas. Īstais Dzirciems, kura vārdā nosaukta iela, ir ciems un pagasts Tukuma rajonā. Rīgas apkaime ar šādu atrodas kādreizējā Zasaulauka (Zasu muižas) un Nordeķu muižas teritorijā.

Senākā apkaimes un viena no senākajām apdzīvotajām vietām Pārdaugavā bija Jura jeb Zunda ciems uz Sv. Jura hospitālim piederošās zemes. Savulaik tas bija arī iedzīvotāju skaita ziņā bija lielākais ciems Pārdaugavā. Ciemā, kas atradās iepretim Ķīpasalai, starp Zundu un tagadējo Daugavgrīvas ielu, 1692. gadā šeit bija uzceltas 102 dzīvojamās mājas. Ciema izaugsmi veicinošs faktors bija pārceltuve, kas nodrošināja satiksmi starp Ķīpsalu un Rīgu. Ciema pirmie iedzīvotāji pārsvarā bija latvieši, kas nodarbojās ar dārzkopību un zvejniecību, kā arī pārcēlāji un mastu šķirotāji.

Kopš 17. gadsimta beigām te pakāpeniski veidojās turīgo latviešu slānis, kas galvenokārt bija iesaistīti tirdzniecības palīgamatos – preču transportā, šķirošanā, svēršanā un sākotnējā apstrādē. Ciems tika nopostīts Ziemeļu kara laikā. Lai gan 18. gs. šeit izveidojās jauna apbūve, tomēr kādreizējo nozīmi un lielumu ciems vairs neatguva. Līdz pat Pirmajam pasaules karam kartēs un plānos šo Pārdaugavas daļu atzīmēja kā atsevišķu teritoriālu vienību un dēvēja par Zundu vai Zunda ciemu. Šai vietā jau 1667. gadā sāka darboties t.s. Zunda skola, kurā varēja mācīties vietējo latviešu zvejnieku un laivinieku bērni.

18. gs. beigās Sv. Jura ciema teritorijā uz dzīvi apmetās Prūsijas slepenpadomnieks, konsuls, tirgotājs Johans Vilhelms Helmunds. Viņš nodibināja firmu Helmund & Sohn, nopirka astoņus gruntsgabalus, kur uzcēla vienu no pirmajiem rūpniecības uzņēmumiem – krūku fabriku (pie tagadējās Ūdens ielas). 19. gadsimta otrajā pusē Zundā aktīvi sāka celt dažādas fabrikas un rūpniecības uzņēmumus un ap šo laiku Daugavgrīvas iela jau bija apbūvēta visā garumā. Līdzās alusdarītavām, kokzāģētavām un manufaktūrām viens pēc otra tika atvērti arī krogi un traktieri. To veicināja Daugavgrīvas ostas tuvums un atļauja būvēt mūra ēkas.

Arī pašlaik teritoriju starp Daugavgrīvas ielu un Zundu aizņem galvenokārt industriālā apbūve – gan darbojošās ražotnes, gan pamestas noliktavu ēkas. Rūpnīcu korpusos, kas tagad zināmi ar Daugavgrīvas ielas 31. numuru, laika gaitā darbojušies dažādi uzņēmumi. Tur atradās Rīgas Politehnikuma doc. R. H. Mantela un inž. M. Salātes 1879. gadā dibinātā Mašīnu fabrika, kas līdz 1904. gadam būvēja tvaikoņus. 1910. gadā šo rūpnīcu paplašināja, izveidojot čuguna un metālu lietuvi, kur ražoja tvaika mašīnas, turbīnas u.c. 1920. gados un 30. gadu sakumā šai teritorijā izvietojās O. Bērtiņ-Bērziņa parketa un koka preču fabrika, bet pēc Otra pasaules kara šī bija Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas teritorija.

Daugavgrīvas ielā 43 1920. gados darbojās E. Veisa “pianoforte fabrika”, bet pēc arhitekta P. Blūma domām šai vietā vismaz jau kopš 19. gs. sākuma varēja būt atradies t. s. Zasumuižas krogs. Ievērojamu platību aizņem Rīgas laku un krāsu rūpnīca Daugavgrīvas ielā 63/65. Līdz 30. gadu vidum tur darbojās 1898. gadā dibinātā anilīnkrāsu fabrika “Leopold Cassella & Co”, bet kopš 1951. gada Rīgas laku un krāsu rūpnīca.
Daugavgrīvas ielā 82/84, pie Daugavgrīvas un Buļļu ceļa sazarojuma, 1863. gadā sāka darboties alus darītava „Iļģuciems“ – pirmā alus darītava Latvijā. 1876. gadā fabrika nodega. Atjaunošanas darbus uzņēmās veikt jaunizveidotā akciju sabiedrība, kas vecajā vietā uzcēla pilnīgi jaunu, daudz modernāku alus brūzi. Kā viena no pirmajām visā Krievijas impērijā tā uzsāka iesala ekstrakta ražošanu. Pavisam netālu, Daugavgrīvas ielā 57/61, atradās otra 1870. gadā dibinātā alusdarītava – Tanheizers. 1937. gadā tā tika nacionalizēta un iekļauta a/s “Aldaris”, bet 1945. gadā apvienota ar alusdarītavu “Iļģuciems”.

19. gs. beigās vairākus Zunda gruntsgabalus sāka izmantot bagātais koktirgotājs Georgs Vilhelms Šrēders (Schröder). 1902. gadā viņš uzcēla modernu daudzdzīvokļu īres namu Bezdelīgu un Ūdens ielas stūrī, kas uzskatāma par pirmo un vienīgo lielo un nozīmīgo celtni senā Zunda ciema vietā.

Netālu no Dzegužkalna, aptuveni pie tagadējā Buļļu un Daugavgrīvas ielu sazarojuma 18. gs. vidū atradusies latviešu mastu brāķerim Jānim Šteinhaueram piederoša muižiņa, kuras zemes pletās uz ziemeļiem no tagadējiem Mārtiņa kapiem starp Slokas un Daugavgrīvas ielām. Šteinhauers te uzcēlis holandiešu tipa vējdzirnavas un pie nelielas, garāmtekošas upītes 1764. gadā ierīkojis papīra dzirnavas – pirmo Rīgas papīra manufaktūru.

Savukārt Dārza iela 16 apkaimes centrālajā daļā ir saistīta ar Rīgas radiobūves pirmsākumiem, – no 1934. gada šajā namā darbojās radioražošanas kompānija „Apsītis un Žukovskis”, kas līdz 1940.gadam uzbūvēja 13 dažādu konstrukciju radiouztvērējus. Sākoties padomju laikam Aleksanda Apsīša vadīto uzņēmumu nacionalizēja un no tā izveidojās vēlāk slavenā „Radiotehnika”, kamēr pašu talantīgo radioinženieri un veiksmīgo uzņēmēju represēja.

Uz rietumiem no senā Zunda ciema atrodas Dzegužkalns (dēvēts arī par Jēru kalnu) – augstākais kalns Rīgā (28 m virs jūras līmeņa). Tā bija 1 km gara un 0,3 km plata vaļņveida kāpa Baltijas ledus ezera smilšainajā līdzenumā. Kalna nosaukums cēlies no netālajām Piņku muižai piederīgā zemnieka Dzeguzes (Seggus) mājām. Šaipus Buļļu ielai kāpu vaļņu nogāzē kopš 17. gs. bija iekārtota apbedījumu vieta, kuru slēdza 1907. gadā. Jau 1893. gadā vairāk nekā divu hektāru plašajā teritorijā sāka iekārtot Dzegužkalna parku, kas veidots gan ainaviskā, gan regulārā stilā – pēc pilsētas dārzu direktora Georga Kūfalta projekta. Parkā tika nostiprināti celiņi, izveidoti apstādījumi, sastādīti ceriņi un citi košumkrūmi, kalna galā uzcēla nelielu kafijas paviljonu, bet nogāzē – estrādi. No 1929. gada parka labiekārtošanas darbus veica pēc Andreja Zeidaka projekta.

Apkaimes vēsturisko apbūvi, kas vislabāk saglabājusies Buļļu ielas sākumposmā pie Dzegužkalna un Dzirciema ielas atsevišķos posmos veidoja koka un mūra mazstāvu ēkas. Dzirciema iela ir kādreizējais ceļš uz Lielo muižu un sākās tikai aiz Buļļu ielas (Iļģuciema apkaime). 20. gadsimta 30. gados izveidojot caurlauzumu tā pagarināta līdz Kūdras ielai (tagadējā Rīgas Stradiņa universitātes tuvumā) ielai. Lielākās pārmaiņas apkārtnē notika 80. gados, kad tika izveidota tagadējā Dzirciema iela un Jūrmalas gatves pagarinājums no Bolderājas dzelzceļa līdz Slokas ielai, kā arī uzceltas daudzdzīvokļu mājas. Dzirciema ielā tolaik koncentrējās vairākas ar veselības aprūpi saistītas iestādes – Rīgas 6. slimnīca (pastāvēja līdz 1997. gadam, tagad pārbūvēta par pašvaldības dzīvokļu māju), zobārstniecības poliklīnika un Medicīnas institūts (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte). Rīgas Stradiņa universitāte Dzirciema ielā 16 ir viens no lielākajiem augstskolu kompleksiem Latvijā – (arh. V. Čikste, 1987). Līdz 20. gs. sākumam aptuveni šai vietā bija Zasu muižas zeme – purvainas pļavas, kur vēlāk ierīkots parks ar dīķi, kurā īpašnieks audzējis zivis.