Jaunciems

Jaunciems trodas Rīgas ziemeļaustrumu daļā, Ķīšezera ziemeļaustrumu krastā. Kā liecina pats nosaukums, apkaime ir radusies salīdzinoši nesen, tikai 19.gs. beigās. Vieta izveidojusies kāpu mežā pie lielākā Rīgas apkārtnes pilsētas ezera – Ķīšezera, un galvaspilsētai pievienota 1927.gadā. Vēsturiski šī teritorija bijusi pazīstama arī ar nosaukumu Beku ciems, pateicoties ražīgajām sēņu un ogu vietām apkaimes mežos.

Jaunciema teritorijā atrodas Langas upe (Garupe) – bijusī Ķīšezera noteka uz Rīgas jūras līci. Esot pie jūras, arī šodien šķiet, ka Langa ietek jūrā, bet faktiski tā tagad plūst pretējā virziena – uz Ķīšezeru. Šo dīvaino parādību rada sūkņu stacija Ādažos. Kādreizējo Langas upes ieteku jūrā aizbērusi klaidu kāpa.

Jaunciems sāka veidoties, kad 1885. gadā Ķīšezera ziemeļaustrumu daļā barons Kampenauss ierīkoja kokzāģētavu, bet 1890. gadā arī cehu čemodānu kartona ražošanai. Uzņēmuma apkārtnē sāka veidoties strādnieku ciemats, tomēr straujākā apkaimes veidošanās sākās līdz ar papīrfabrikas rašanos, ko neilgi pirms Pirmā pasaules kara blakus kokzāģētavai nodibināja uzņēmējs Mīlmans. Fabrika vairāk tikusi rekonstruēta arī pēc Otrā pasaules kara un padomju laikā bijusi pazīstama ar nosaukumu – Celulozes un papīra rūpniecības uzņēmumu Latvijas ražošanas apvienības ražotne „Jaunciems”. Līdz ar papīrfabriku audzis pats Jaunciems, te tika izmitināti strādnieki no visas plašās Padomju Savienības, veidojot raibu etnisko ainu. 1952. – 1954. gadam izveidojās strādnieku ciematiņš, kas atradās ārpus pilsētas robežām. Sabrūkot Padomju Savienībai tika slēgta arī papīrfabrika, kas uz vairākiem gadiem Jaunciemā radīja sociāli nelabvēlīgu vidi. Apkaimes apbūves raksturu ir noteikusi ražošana, te saglabājušās gan 20.gs. 20. – 30.gados celtas privātmājas, kā arī daudzdzīvokļu nami, kas izbūvēti 1970. gados.

Ar Jaunciemu ir saistīti arī vairāki 20. gadsimta politiskās vēstures notikumi – 1905. gada revolūcijas gaisotnē baronam Kampenausam strādnieku nemieru dēļ pat nācās pamest Jaunciemu. 1944. gadā šeit norisinājās kaujas par Rīgu. Vēlāk par godu notikumiem, kas risinājās 1944.gada 12. – 13. oktobrī, tika apvienotas trīs ielas, izveidojot garāko ielu Rīgā, ko 1975.gadā zīmīgi nodēvēja par 13. oktobra ielu, kuras garums ir nepilni 15 kilometri. Pēc neatkarības atjaunošanas šo ielu nodēvēja par Jaunciema gatvi, jo kādreiz tā saucās ceļš, kas savienoja Mangaļus ar Jaunciemu. Vietās, kur Sarkanarmijas karavīri cēlās pāri Ķīšezeram, ir uzstādītas piemiņas zīmes abos ezera krastos – Mežaparkā un Jaunciemā.

Jaunciemā vēl no papīrfabrikas laikiem saglabājusies īpatnēja namu numerācija, – jo tuvāk Rīgas centram, jo numuri lielāki, savukārt pretēja ir šķērslīniju numerācija. Tā radusies vēsturiski, skaitot no papīrfabrikas. Ievērības cienīgs objekts ir no koka celtā Jaunciema evaņģēliski luteriskā baznīca, kas celta ir celta no 1910. – 1930. gadam un tās projekta autors Valsts vēstures arhīva ēkas arhitekts Vilhelms Romans Reslers (Roessler). Pāri upei Jaunciema gatvē 1957.gadā tika uzcelts dzelzsbetona tilts, kas 1999. gadā tika paplašināts.

1993.gadā tika izveidots Jaunciema dabas liegums, lai aizsargātu retas augu un dzīvnieku sugas, biotopus un kultūrvēsturiskās ainavas. Lieguma kopējā platība ir 320 ha.