Jugla

Juglas apkaime atrodas Rīgas austrumu daļā Juglas ezera rietumu piekrastē un tā notekas uz Ķīšezeru malā. Garumā izstieptie Ķīšu un Juglas ezeri un slīkšņainās zemienes starp tiem vēsturiski Rīgai bijuši dabas radīta aizsardzības līnija pret ārējiem ienaidniekiem. Tāpēc apkārtne nereti tika uzskatīta par Rīgas pilsētas vārtiem, kam no visām pusēm bija dabiski veidoti nocietinājumi.

Vietai stratēģiski nozīmīga bija Bukultu pils uzbūvēšana 13.gs., kas funkcionēja kā pievārtes cietoksnis. 1226.gadā sastādītajā dokumentā par Rīgas patrimoniālā apgabala robežām teikts, ka šajā vietā dzīvojuši lībieši. Jugla ir viens no retajiem lībiešu vārdiem, kas saglabājies Rīgas vietvārdos (lībiešu valodā jog, joig, jok – upe). Saskaņā ar šo dokumentu ganības, pļavas, zvejas vietas un meži bija visu Rīgas pilsētas iedzīvotāju kopīpašums, un Juglas teritoriju varēja izmantot Rīgas namnieki, tirgotāji un krustneši, bet novada vietējiem iedzīvotājiem par zemes izmantošanu bija jāmaksā nodeva pilsētai.

15.gs. rentnieku vidū minēti arī latvieši. No viduslaikiem saglabājušās arī ziņas, ka apkaime izmantota, lai papildinātu Rīgas dzeramā ūdens krājums. 18.gs. bagātie rīdzinieki – namnieki, rātskungi, tirgotāji – pie Juglas ezera ierīkoja arī atpūtas muižiņas.

19.gs. Juglā strauji attīstījās rūpniecība. 1812.gadā tika nodibināta cukura manufaktūra, 1827.gadā Strazdumuižā – pirmā linu audumu manufaktūra, 1859.gadā Juglas muižā izveidoja papīrfabriku, 1873.gadā tika atvērta sērkociņfabrika Valkanda, 1899.gadā – mucu fabrika „Merkurijs” un ķīmiskā fabrika „Gloveris”. Jugla turpināja būt nozīmīgs ražošanas centrs arī Latvijas brīvvalsts periodā un arī padomju laikā. Pēckara gados teritorija īpaši iezīmējās kā tekstila rūpniecības rajons, šeit atradās fabrikas „Rīgas audums’” un „Rīgas manufaktūra”.

Interesants ir Strazdumuižas (Strazdes muiža, Strasden Hoff, Strassen Hoff) ansamblis ar tai klātesošo parku. Pirmo reizi muiža minēta 1528.gadā, kad to īpašumā ieguva Rīgas patricietis A. Toravests (Thor Avest), kura dzimtai muiža piederējusi līdz 17.gs. vidum. No Toravestu dzimtas vārda izveidojies muižas vāciskais apzīmējums Straßen vai arī Trasten un galu galā arī latviešu Strazdumuiža.

1790.gadā uz muižas zemes, ko ieskāva smilšaini līdzenumi un pārpurvojušies līdzenumi, tika izveidots angļu stila ainavu parks, ko nodēvēja par godu muižas īpašniecei Dorotejai fon Fromholdei par Dorotejas līksmi. Muižas parks bija ļoti populāra rīdzinieku atpūtas vieta, minēts, ka šeit bez pastaigām un romantiskiem laivu braucieniem, notikušas arī iedzeršanas un kautiņi.

1820.gados Strazdumuižu īpašumā ieguva rūpnieks Johans Teodors Pihlaus (Pychlau ‘s), kas te uzcēla kokvilnas vērpšanas un krāsošanas manufaktūru, daļēji nolīdzinot Ērgļu kalnus un sabojājot apkārtnes krāšņumu. Tekstilrūpnieka vidējais dēls Nikolajs Andrejs Pihlavs un viņa ģimenes locekļi sistemātiski atbalstīja neredzīgo izglītības biedrību un institūtu, un 1877.gadā viņš par saviem līdzekļiem muižā nodibināja skolu neredzīgajiem. Arī šodien Strazdu muižas teritorijā atrodas neredzīgo internātskola un Redzes invalīdu sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs. No vēsturiskā muižas centra ir saglabājušās divas dzīvojamās ēkas.

Jau minēts, ka Jugla bija populāra izklaides, atpūtas un ārpilsētas rezidenču vieta. Juglas teritorijas esošajā Šmerļa daļā bijis smalks restorāns – Coundray, kura ēdienkarte Rīgā esot slavēta. Šeit izklaidējās arī studenti, kas gan nevarēja atļauties restorānu, bet rīkoja savus svētkus pie Bābelītes ezera vietā, kas ieguvusi nosaukumu Šampanieša kalniņš.

Lai uzlabotu satiksmi starp pilsētas centru un Juglu, 1906.gadā tramvaja līnija tika pagarināta pāri Gaisa tiltam līdz Šmerlim, bet 1914.gadā – arī līdz Juglai.

1950.gados Juglā sākās individuālo ēku celtniecība (arhitekta R.Paikunes parcelācijas projekts), bet 60.gados starp Juglas ezeru un Biķernieku mežu tika uzsākts viens no pirmajiem Rīgas lielpaneļu dzīvojamiem masīviem ar trim mikrorajoniem un sabiedrisko ēku kompleksiem.