Apkaimes vēsturiskais apraksts
Mežaparka apkaime atrodas pilsētas ziemeļaustrumu daļā pie Ķīšezera. Kā apbūvēta pilsētas daļa tas sāka veidoties 19./20.gs. mijā, kļūstot par vienu no visagrāk īstenotiem dārzu pilsētas paraugiem Eiropā.
Par Mežaparka, sākotnējā nosaukumā – Ķeizarmeža (Keiserwald), izveidošanu Rīgas pilsētas pārvalde paziņoja 1901.gada 30.aprīlī. Salīdzinājumam – par pirmo dārzu pilsētu uzskatīto Lečvortu Lielbritānijā sāka veidot 1903.gadā.
Muižiņas, līdzās zemnieku un zvejnieku mājām, kas ar savu produkciju apgādāja Rīgu, Ķīšezera apkārtnē parādījās jau 14.gs. un līdz 17.gs. tās bija rātskungu īpašums, vēlāk īpašnieku vai nomnieku vidū dominēja bagātie tirgotāji un citi ievērojami pilsoņi. 17.gs. Ķeizarmeža teritorijā apmetās Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa karapulks, no kā, iespējams, cēlies Mežaparka sākotnējais nosaukums.
19.gs. šajā apkaimē sāka izvietot Rīgas rūpnīcu palīguzņēmumus, taču šī tendence nenostiprinājās un ar pilsētas būvvaldes speciālu rīkojumu 1902.gadā tika aizliegta vispār. 1900.gadā Rīgas pilsētas valde, izskatot projektētāja, dārzu un parku arhitekta Georga Kūfalta projektu, atzina par vēlamu pakāpeniski sākt izmantot Ķeizarmežu. Mežaparks kā pilsētas teritorija tika paredzēta jau 1905.gada plānos, taču saistībā ar ekonomiskajām un pārvaldes problēmām pilsētā 20.gs. 1.ceturksnī, kuru dēļ vairākkārt tika atlikts Rīgas teritorijas administratīvo robežu jautājums, Mežaparks pilsētas teritorijas statusu ieguva tikai 1924.gadā.
Pirmkārt, Mežaparks ir unikāls būvmākslas un pilsētplānošanas piemineklis – pilsēta-dārzs ar semantiski piesātinātu ielu un publiskās telpas izveides vēsturi, unikālu privātmāju, izklaides un rekreācijas ēku arhitektūru. Mežaparka villu būvniecība vēsturiski tiek iedalīta divos posmos – no 1900. – 1910.gadam, kad DA daļā (Hamburgas, Lībekas, A.Sakses iela, Kokneses prospekts) G.Kufalts, respektējot vietas ainaviskos dotumus – reljefu, mežus, Ķīšezera tuvumu –, projektēja ielu trases aptuveni 20 km kopgarumā. Bijušais pilsētas inženieris Ādolfs Agte nodibināja „Rīgas namu būves akciju sabiedrību” un risināja izbūves jautājumus. Šajā laikā tika ierīkots arī zirgu tramvajs, ko 1910.gadā pārveidoja par elektrificēto tramvaju, kurš savienoja Rīgas pilsētu ar Mežaparku.
Otrā būvniecības kārta noritēja laikā pēc 1910.gada, kad pēc vācu arhitekta un pilsētbūvnieka H.Janzena projekta tika labiekārtota teritorijas Z daļa (Meža, Siguldas, Visbijas prospekti, Ezemalas iela) ap 40 ha platībā. Par trešo nosacīto posmu var uzskatīt starpkaru periodu, kad intensificēja būvniecība jau esošajās teritorijās.
Savu oriģinalitāti Mežaparka villu rajons ieguva specifisko apbūves pamatprincipu, speciālo noteikumu un būvierobežojumu dēļ, kas regulēja ēku augstumu, lielumu, novietojumu, izmantošanas veidu, atsevišķu elementu risinājumus, neapbūvējamās teritorijas proporcijas lielumu u.c. , rezultātā modelējot šo teritoriju kā vienotu pilsētbūvniecisku ansambli.
Mežaparka arhitektūrā pirmajā posmā dominēja tolaik modernais jūgendstils un dažādās tā modifikācijas, vēlākie periodi vēsturei ir atstājuši lieliskus funkcionālisma stila dzīvojamo ēku paraugus. Izceļams ir arhitekts Gerhards fon Tīzenhauzens, kurš ir autors aptuveni 50 ēkām. 1912.gadā, vienlaicīgi ar pirmo apbūves gabalu izdošanu gruntsnomā Z daļā, svinīgi tika atklāts arī Rīgas Zoodārzs. Jau 19.gs. beigās Rīgā regulāri uzstājās ceļojošās zvērnīcas, bet lūgumu zemes gabala piešķiršanai Ķeizarmežā pastāvīga zooloģiskā dārza ierīkošanai Rīgas pilsētas pārvalde saņēma tikai 1907.gadā. 1911.gadā tika parakstīts līgums par zemes saņemšanu un jau nākamajā gadā apskatei bija pieejama 88 dažādu sugu dzīvnieku kolekcija. Lai arī abi pasaules kari ietekmēja zooloģiskā dārza darbību, faktiski visas tā laika maz pārveidotas būves saglabājušās arī mūsdienās, un pēdējā dekādē zvēru dārzs tiek aktīvi paplašināts un labiekārtots.
Īpašo vērtību Mežaparkam piešķir fakts, ka tā izveide bijusi ideju nosacīta un ilgu laiku tā uzturēšana balstījās kultūras ideālos, ko noteica šīs teritorijas iemītnieku sociālais sastāvs. Ir apzinātas ap 400, Latvijas vēsturē savu vārdu ierakstījušas, personas – rūpnieki, ārzemju diplomāti, politiķi, zinātnieki un akadēmiķi, dažādu kultūras jomu darbinieki, kas dzīvojuši, īslaicīgi apmetušies vai kā citādi bijuši saistīti ar Mežaparka vidi. Pēc Otrā pasaules kara izmaiņas Mežaparka tēlā noteica radikāli citādāks sociālais sastāvs – baltvācu ģimenes repatriējās, inteliģence un cilvēki ar augstu sabiedrisko stāvokli devās emigrācijā vai tika izsūtīti; viņu vietā ieplūda citu ļaužu masas.
Padomju ideoloģijas diktētajos apstākļos tika būvētas vienkāršotas tintnīcas tipa mājiņas, ārpus privātmāju teritorijas – augsti daudzdzīvokļu nami, interjeri kardināli pārveidoti vai pat iznīcināti komunālajā sadzīvē, ignorēti agrākie teritorijas plānojuma un dārzu, publiskās telpas iekārtojuma nosacījumi, rezultātā veidojot Mežaparka villu rajonu par raibu privātmāju konglomerātu – šī tendence tiek turpināta arī mūsdienās, kļūstot par aktuālu arhitektu un pilsētplānotāju diskusiju objektu, tā kā Mežaparka teritorijas augstā pievienotā vērtība vēl joprojām tiek attaisnota ar pirmskara radītajiem nojēgumiem un artefaktiem.
Otrkārt Mežparka unikalitāte ir tā esošā zaļā zona. 1903.gadā Annas muižas īpašumā tika nodibināta sporta biedrība „Keiserwald” jeb Kaizervalde. Šajā laikā Latvijā darbojās ap 100 sporta organizāciju, bet Kaizervalde bija vislielākā (~1400 biedru), tai piederēja mežs un ūdens tilpne, attiecīgi, piedāvājot tās biedriem visplašāko sportisko aktivitāšu klāstu – sākotnējās 9 sporta sekcijas ātri vien izauga līdz 14, aptverot visdažādākās fiziskās aktivitātes kā uz ūdens, ledus tā arī uz sauszemes un pat nesteidzīgas atpūtas un izklaides iespējas parka un apstādījumu sekcijā. Pirmā pasaules kara laikā sportiskās aktivitātes apsīka un no Kaizervaldes biedru rindām tika pavēlēts izslēgt „ar Krieviju karojošo valstu pavalstniekus”. Jāpiebilst, ka biedrībā bija izteikts vācbaltiešu kultūras produkts, iemiesojot tajā laikā Vācijā aktuālo ķermeņa un fiziskās kultūras kultu.
Otrā pasaules kara laikā iegūtais nosaukums „Rīgas vācu sporta biedrība” 1944.gadā tika nomainīts uz „Spartaka kompleksā sporta bāze”, savukārt netālu esošie Rīgas un Vidzemes Jahtklubi tika apvienoti Republikas Centrālajā jahtklubā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas „Ķeizarmežs” turpināja būt par sporta bāzi un tika mērķtiecīgi attīstīts,sabiedrībā izraisot asas diskusijas par nepieciešamību tam pievienot Saules dārza teritoriju – to, kura 1914.gadā, balstoties nacionālisma idejās, tika ierīkota kā atpūtas parks latviešiem un izveidojās par „pedagoģijas brīnumpasauli” bērnu un jauniešu harmoniskai attīstībai.
Mežaparka mežu masīvā padomju laikos (1949.gads) tika ierīkots Kultūras un atpūtas parks ar Brīvdabas (Zaļo) teātri. 1955.gadā tajā izbūvēta Lielā estrāde (arh.: V.Šņitņikovs, G.Irbīte, K.Dannenhirša), arsākotnējo mērķi – būt par PSRS sasniegumu demonstrācijas vietu, taču tajā noritēja arī dziesmu svētki (kopā dziedāšanas tradīcija 19.gs. beigās bija izplatīta visā Eiropā, novados notika dziesmu dienas, bet 1861.gadā – pirmie Baltvācu dziesmu svētki), kas bija būtiski latviešu nacionālās identitātes veidošanā.
Mežaparka teritorijā iekļaujas arī Meža Kapi, kurā apglabāta virkne Latvijas politiskajā un kultūras vēsturē nozīmīgas personas. Tajos sastopami vieni no izcilākajiem memoriālās tēlniecības paraugiem (pieminekļi, piemiņas zīmes, arhitektoniski kompleksi) Latvijā, pārstāvot dažādus laika periodus un ievērības cienīgus to autorus.
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- Štamgute I. Ķeizarmežs-Mežaparks / Rīga – 800, Gadagrāmata 1997, sast.: J.Treile. – Rīga, Latvijas Kultūras Fonds, 1998. – 32., 33.lpp. (Turpmāk: Rīga -800)
- Miklāva I. Mežaparks kartēs un plānos. – Rīga -800 – 35.lpp.
- Krastiņš J. Būvmākslas piemineklis Mežaparks. – Rīga -800
- Viese S. Mežaparks. Pilsēta priežu silā. – Rīga, Jumava, 2001. – ……lpp.
- Leimane, Daiga. Rīgas Zooloģiskais dārzs vakar, šodien, rīt. – Rīga -800 – 57.-60.lpp.
- Apine R. Skaistā Dieva pasaule „Kaizervaldē”. – Rīga – 800 – 51.-56.lpp.
- Spārītis, Ojārs. Pirmās Dziesmu svētku būves Latvijas arhitektūrā. – Rīga -800. – 61.lpp.
- Cēbere G. u.c. Meža kapu memoriālā skulptūra. – Rīga, Zinātne, 1987.
