Pētersala-Andrejsala

Pētersala-Andrejsala atrodas uz ziemeļu pusi no Rīgas vēsturiskā centra. Daļa Andrejsalas teritorijas jau 17.gs. atradās Rīgas pārvaldībā, bet 1786.gadā visa apkaimes teritorija līdz pat Eksporta ostai bija iekļauta pilsētas teritorijā. Savukārt Pētersala jau kopš 13.gs. sākuma ietilpst Rīgas patrimoniālajā apgabalā.

Apskatot senāko Rīgas apkaimju kartogrāfisko materiālu var secināt, ka viduslaikos šajā teritorijā atradās ganības un namnieku dārzi. Līdz ar to tā nav nejaušība, ka Pētersalas teritoriju robežo arī viena no senākajām Rīgas ielām – Ganību dambis – ceļš, kurš jau izsenis vedis uz pilsētas ganībām. Rīgas tuvumā pilsētas vajadzībām jau no 13.gs. tika radītas komunālās lopu un zosu ganības, kuru pārraudzīšanai izveidoja īpašu pārvaldi, kas kopš 15.gs. ir pakļauta Lielajai Ģildei.

18.gs. Ganību dambja iekšpilsētas tuvākā daļa izvērtās par pirmo vasarnīcu rajonu Rīgas apkārtnē. Ganību dambi no Ķeizardārza atdalīja šaura gruntsgabalu josla, kurās bija uzceltas turīgāko namnieku vasaras muižiņas un košuma dārzi – miniatūri Ķeizardārza atdarinājumi.

Pētersalas teritoriju šķērso viena no vecākajām kādreizējās Pēterburgas priekšpilsētas ielām − 510 m garā Pētersalas iela, kuras nosaukums cēlies no toreizējās Daugavas salas (Pētersalas), kas agrāk saukta par Gustavsalu. Pētersalas iela minēta jau 1817.gada ģenerālgubernatora Pauluči rīkojumā par šīs ielas labiekārtošanu.

Daugavas attekas posms, kurš savulaik atdalīja Gustavsalu no krasta, nelielā fragmentā saglabājies Dziesmu svētku parka Austrumu daļā. Uz Gustavsalas Pēteris I savulaik lika celt sev vasaras pili, tā bijusi no koka un pavisam ātri tika nojaukta, jo atzīta par dzīvošanai nepiemērotu. Kopš tā laika sala iemantoja savu jauno nosaukumu.

17. un 18.gs. mijā teritorija joprojām bija mazapdzīvota, attīstību kavēja dažādi ekonomiskie ierobežojumi, piemēram, aizliegums nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību ārpus pilsētas robežām. Tāpat arī dažādi celtniecības aizliegumi, kas apgrūtināja patstāvīgas apbūves izveidošanos visā Pēterburgas priekšpilsētā – līdz 1858.gadam darbojās aizliegums priekšpilsētā celt mūra ēkas. Tādejādi nozīmīgākā apbūve Pētersalā aizsākās, galvenokārt, 19.gs. 2.pusē.

Nozīmīgs objekts Pētersalas-Andrejsalas apkaimē ar 7,60 ha lielu platību ir Viesturdārzs (Ķeizardārzs) –vecākais Rīgas parks ar sarežģītu vēsturi. Parka ierīkošanas iniciators un aizsācējs bija Pēteris I. Pats Cars esot piedalījies arī parka plānu zīmēšanā. Ķeizardārza izveide sākās jau 1721.gadā. Sākumā tas atradās Daugavas krastā, no pārējām trim pusēm to norobežoja palisāžu loks un kanāli, savukārt mūsdienās no tiem palikuši vien divi aizsērējuši, dūņaini fragmenti, kurus ļoti iecienījušas pīles.

Vienā no versijām tiek stāstīts, ka dārzs veidots pēc franču arhitekta A.Leblona izstrādātas paraugshēmas, ievērojot to laiku modernās franču un holandiešu stila tendences. Par dārzu pamatelementiem tika izmantotas koku alejas, bosketas, maldu ejas, kanāli un dīķi. Kokus topošajam dārzam piegādāja pa Daugavu no Lielvārdes draudzes, iecienītākās sugas bija liepas un lazdas. Tomēr parkā bija arī daudz eksotisko sugu koku, kuri esot gādāti no Amsterdamas (kopskaitā ap 3 590 stādu). Dārzs bijis lielisks, tajā audzētie augļi tika sūtīti galmam uz Pēterburgu, jo esot bijuši labāki.

19.gs. 40.gados Ķeizardārzs tika nodots Rīgas pilsētas rīcībā. Tā norobežotajā daļā atradās ģenerālgubernatora vasaras dzīvoklis un vairākas rīdziniekiem iznomātās dzīvojamās mājas. Jau 19.gs. vidū Ķeizardārzā rīdzinieku izklaidēšanai tika rīkoti dažādi pasākumi: spēlēja kareivju kapela, uzstājās akrobāti, atlēti, notika teātra izrādes. Lai piesaistītu rīdzinieku simpātijas Ķeizardārzam, tika ierīkots restorāns, savukārt 1873.gadā uzcēla estrādi.

Parka vēsture ir bagāta ar nosaukumiem, kurus tam devušas dažādu varu un laiku prasības. Iesākumā dārzu nosauca par „Viņa Majestātes dārzu priekšpils cietoksnī”, arī par Forburgas dārzu, 18.gs. beigās un 19.gs. sākumā — par Pirmo Ķeizardārzu (Otro Ķeizardārzu izveidoja Aleksandra augstumos), bet vēlāk — vienkārši par Ķeizardārzu. 19.gs. vidū, kad dārzs pārgāja Rīgas pilsētas īpašumā, to sāka dēvēt arī par Pilsētas dārzu, savukārt kopš 1923.gada − par Viestura dārzu, godājot Tērvetes virsaiti Viesturu. Vācu okupācijas laikā Ķeizardārzs kļuva par Hinderburga parku, 1973.gadā tika pārdēvēts par Dziesmu svētku parku. Mūsdienās to atkal sauc par Viesturdārzu.

Jau 1861.gadā Viesturdārzā notiek Baltijas Dziesmu svētki. Tiem sekoja arī Pirmie Vispārējie latviešu Dziesmusvētki, kas tika sarīkoti 1873.gadā. Dziesmu svētku parka nosaukumu tam piešķīra 1973.gada 21.jūnijā par godu Dziesmu svētku simtgadei. Kaut arī tieši Viesturdārza nosaukums tautā ir dziļi iesakņojies un to joprojām tā mēdz dēvēt.

Par godu Dziesmu svētku simtgadei tika atklāts arī memoriālais ansamblis, kas parkā atrodas vēl joprojām. Uz memoriālās sienas attēloti latviešu komponistu bareljefi — veltījumi Jānim Cimzem, Jurjānu Andrejam, Jāzepam Vītolam, Emīlam Dārziņam, Emilim Melngailim, Pēterim Barisonam, Alfrēdam Kalniņam un Kārlim Baumanim. Šīs piemiņas vietas autori ir tēlnieks Ļevs Bukovskis un arhitekts Georgs Baumanis.

Aleksandra vārtus (Aleksandra triumfa arku) uz Viesturdārzu pārvietoja 1936.gadā (darināta 1817.gadā, atklāta 1818.gadā par godu Krievijas impērijas uzvarai pār Napoleona armiju). Uz tās ir attēloti gan kara, gan miera simboli. Jāpiebilst, ka šī ir vienīgā triumfa arka Latvijā.

Andrejsala pieder visjaunākajai Daugavas salu paaudzei. 1807.gadā ostas plānā Andrejsalas vēl nebija, bet Daugavā iepretim Ķeizardārzam atzīmēts sēklis. Laika gaitā, tas pacēlies virs ūdens, līdz 19.gs vidū ieguva tiesības saukties par salu, tomēr ne uz ilgu laiku, jo 1869. − 1910.gados tā pārtapa par pussalu Daugavas regulēšanas darbu rezultātā. To norobežo Daugavas līči – Andrejosta un Eksportosta.

1895.gadā Andrejsalā tika ierīkots pilsētas maģistrālā notekūdeņu kanāla izvads, kurš darbojas vēl joprojām. No 1881. − 1893.gadam tika izbūvēta Andrejosta ar vienu kilometru garu krastmalu, labības elevatoru, dzelzceļa pievadu no Jaunmīlgrāvja un staciju Rīga – Krasts. 1902.gadā tika pabeigta saldētavas būve. 20. gs sākumā Andrejsalā atradās arī pilsētas elektrostacija(atklāta 1905 gadā, celta pēc Minhenes inženiera O. fon Millera projekta). 20. gs turpinājās Andrejsalas industrializācija un ostas attīstība salā. Tur atradās gan Andrejosta, gan Eksportosta. Pēc Otrā Pasaules kara Andrejsalas teritorija tika iekļauta Rīgas tirdzniecības ostas kompleksā.

Andrejostas ielā atrodas Latvijas kuģniecības dienesti, kartogrāfijas grupa nr.6, flotes apkalpes bāze. Andrejostas ielā 8 atrodas termofikācijas pārvalde “Andrejsala”. Andrejostas iela ir vienīgā iela Andrejsalā, tā iet paralēli ostas dzelzceļam.

Andrejsala ir viena no daudzsološākajām un potenciāli skaistākajām Rīgas attīstības teritorijām, kas nākotnē papildinās Rīgas vēsturiskā centra telpisko, publiskās ārtelpas un transporta struktūru, kļūstot par nozīmīgu darījumu, dzīvojamo, tūrisma un izklaides vietu. Atbilstīgi attīstības vīzijai Andrejsala pakāpeniski tiks pārveidota par estētiski pārdomātu un daudzfunkcionālu pilsētvidi ar augstas kvalitātes arhitektūru.