Sarkandaugava

Sarkandaugava atrodas uz ziemeļiem no Rīgas centra, kas pilsētas robežās iekļauta 1828. gadā. Sākotnēji šajā pilsētas daļā dzīvoja profesiju pārstāvji, kuriem iztiku gādāja Daugava – loči, pārcēlāji un zvejnieki. 16. gadsimtā Sarkandaugavas pieteku sāka saukt arī par Soda grāvi, jo tur notika notiesāto raganu peldināšana, pieņemot, ka burvji ūdenī negrimst un ka raganas ir vieglākas par citiem cilvēkiem.

Sarkandaugava ir 2,5 km garš un 25 m plats Daugavas attekas zars, kura augšgals beidzas, tā sauktajās, pilsētas ganībās. Rīgas pilsētas iedzīvotāji iekšpilsētā jau kopš pilsētas sākumiem turēja mājlopus un dzina tos uz pilsētas ganībām aiz vaļņiem. Ganību atrašanās vieta uz ziemeļiem no pilsētas nocietinājumiem redzama 1700. gadā J.K.Broces zīmētajā pilsētas plānā. No lopu dzenamā ceļa izauga nozīmīga satiksmes maģistrāle – Ganību dambis, kas sākās pie Ganību vārtiem un virzījās pa tagadējo Pulkveža Brieža ielu. Ganības šķērsoja nocietinājums, ko krievu-zviedru laikā (1788.-1790.g.) uzcēla pilsētas aizsardzībai. Tas sākās pie tagadējās Duntes ielas, turpinājās līdztekus Skanstes ielai, kas tolaik gāja Katrīnas dambja virzienā. Apdzīvotas vietas ar laivu transportu iztikt vien nevarēja, tāpēc gar Sarkandaugavas pieteku izveidojās četru kilometru garš ceļš līdz angļa Hanta Rīgā pirmajai tvaika zāģētavai Jaunmīlgrāvī (1819). 1861. gadā ceļu ierakstīja Rīgas ielu sarakstā un nosauca par Tvaika zāģētavas ielu. Šodien tā ir sadalīta divās daļās un viena daļa nosaukta par Tvaika, bet otra par Duntes ielu.

Sarkandaugavas novietojums ir īpatns. Tik īpatns, ka cars Pēteris I nolēma uz šejieni pārcelt Rīgas pilsētu un celt Otro Ķeizardārzu. Tas atradās pie Sarkandaugavas, un kā tas 18.gadsimtā bija parasts, ierīkots regulārā plānojumā. Cars Pēteris I šeit bija iecerējis celt mūra pili, bet ziņu par šī nodoma īstenošanu nav. Cars tikko iestādīto dārzu redzējis tikai vienu reizi – 1723. gadā. Dārza projektu izstrādājis arhitekts P.Jonšteins. Dārza iekārtošanu veica galvenokārt kareivji. Melnzemi šai smilšainajai vietai piegādāja no netālās Duntes muižas (tagadējā Ozolaines teritorija, Duntes ielā). Darbus sāka plaši, tika izrakti dīķi, parka stādīšanai saveda trīsdesmit tūkstošus dažādu koku, bet pils būvēšanai kaļķus un ķieģeļus no Holandes. 1729. gada pavasaris nāca ar briesmīgiem plūdiem. No citadeles pāri palikušo nosauca Aleksandra Meņšikova vārdā par Aleksandra augstumiem.

18. gs. vidū pretim Ķeizardārzam otrā pusē Sarkandaugavai bija ierīkota kokskola, tās pastāvēšana zināma posmā no 1741. līdz 1763. gadam. 18. gs. beigās vairs ne sevišķi koptais Otrais Ķeizardārzs nebija atdalīts no Sarkandaugavas ar ielu un Sarkandaugavas krasts tā tuvumā bija vienkāršu ļaužu atpūtas vieta. Aleksandra I laikā dārzā ierīkoja aizgādības namu, t.i., nespējnieku patversmi. Projektu namam izstrādāja arhitekts K.F.Breitkreics. Uzcēla pavisam 13 celtnes – vienstāva, divstāvu vai trīsstāvu. Par aizgādības nama vadītāju iecēla savā laikā ievērojamo ārstu O.Hūnu. Aizgādības namā paredzēja ievietot nespējniekus, vājprātīgos un ar veneriskām slimībām slimojošos. Cars Nikolajs I 1827. gadā uzdeva šeit ierīkot arī darba namu. Projektu izstrādāja guberņas arhitekts J. A. Špacīrs, plānu 1830. gadā precizēja Iekšlietu ministrijas speciālisti. Pārstrādāto projektu apstiprināja cars, un 1835./36. gadā uzcēla paredzēto mūra ēku.

Tagad parkā ir psihoneiroloģiskās slimnīcas celtnes. Dārzā saglabājušies sen stādīti koki un dīķis. Sarkandaugavas parkā, uz tā, kas atlicis no feldmaršala Rīgas aplenkuma laikā uzbērtās skanstes, paceļas arhitekta Johana Daniela Felsko 1878. gadā uzbūvētā Svētās Trīsvienības luterāņu baznīca, kas veido apkārtējās panorāmas dominanti un ar savu izteiksmīgumu papildina parka ainavu. Ēka un tornis ir būvēti no ķieģeļiem neogotiskā stilā. Altārgleznu darinājis Erfurtes gleznotājs E. fon Hāgers. Parks pie baznīcas ir neliels un ierīkots 1964. gadā slēgtās kapsētas vietā. Muižiņas Sarkandaugavā bija ne tikai atpūtas vietas turīgākiem Rīgas pilsētas iedzīvotājiem. Te atradās arī Rīgas rūpniecības uzņēmumi un dārzniecības. Sarkandaugavu var uzskatīt par vienu no pirmajiem Rīgas rūpniecības rajoniem, kurā gar Ganību dambi un Vecdaugavu 19. gs. 30. gados sāka koncentrēties lieli rūpnieciskie uzņēmumi. Ārpus Rīgas atļāva celt tikai nelielas koka ēkas, lai kara laikā nenoderētu ienaidnieku atbalstam. Tādēļ pirmās fabrikas radās tālākās Rīgas nomalēs pie ūdens ceļiem – Sarkandaugavā, Bišumuižā, Iļģuciemā, Juglā.

Sarkandaugavā veidojās daudz un dažādas rūpniecības iestādes, piemēram – koku kastu fabrika, katlu lietuve, gumijas fabrika „Provodņiks”, apavu fabrika „Buffalo” (kas nodarbināja 2000 strādniekus), kokapstrādes firma „Vērmanis un dēli”, „Rutenberga ķīmiskā fabrika” un citas. Par vecāko fabriku uzskata Rāves cukurfabriku, ko 1784. gadā uzcēla Sarkandaugavā. Tā bija pirmā cukura pārstrādāšanas manufaktūra ne tikai Rīgā, bet arī Vidzemē. Kad Rīgas namniekam un vēlāk birģermeistaram Kristiānam Konrādam Rāvem neveicās ar 18. gs. 60. gados dibināto kuģu būvētavu, viņš kopā ar dēlu Johanu Georgu un citiem Rīgas tirgotājiem 1784. gadā nodibināja akciju sabiedrību ievestā jēlcukura pārstrādāšanai.

Starp Latvijas kultūras muzeju „Dauderi” un Tvaika ielu plešas Latvijas lielākā alus ražotāja – akciju sabiedrības „Aldaris” korpusi. Valdšleshena alus brūzis, tagadējais „Aldaris”, uzcelts 1865. gadā un ir vienīgais no tai laikā veidotajiem uzņēmumiem Sarkandaugavā, kas nav mainījis ražošanas profilu. Aldara ēkas izkārtotas funkcionāli mērķtiecīgā plānojumā. Sadalītas kvartālos, tās veido blīvu ražošanas zonu un labiekārtotu reprezentācijas un atpūtas teritoriju, kurā tikusi iekļauta arī kādreizējā īpašnieka savrupmāja un mākslīgas pilsdrupas. Aldara parks piederēja alus darītavas īpašniekam. Saskaņā ar vietas reljefu dārzam ir augšējā un apakšējā terase, ko savieno kāpnes un atbalsta mūris. Dārza plānojumu izstrādāja G.F.F. Kūfalts. 1898. gadā alus darītavas īpašnieks uzceļ sev vienu no skaistākajām savrupmājām Rīgā. To projektējis būvinženieris Fricis Zeiberlihs. Pirms Otrā pasaules kara savrupmāja bija Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa vasaras rezidence, bet kopš 1990. gada kļuvusi par Latvijas kultūras muzeju Dauderi.

Par Sarkandaugavas centru pieņemts uzskatīt Sarkandaugavas un Tilta ielas krustojumu. Tilta ielā apskatāmas trīs eklektikas stila celtnes (nr. 12, arhitekts – O. Bārs, 1899; nr. 20, arhitekts – E. fon Trompovskis, 1897 un nr. 32, arhitekts- K. Pēkšēns, 1888). Vēl divi ievērības cienīgi objekti redzami aiz dzelzceļa pārbrauktuves – 19. gadsimtā uzceltā Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo baznīca Meža prospekta kreisajā pusē. Tā iesvētīta 1890. gada 15. augustā un tā celta pēc arhitekta M. Nuncka projekta, tā saucamajos Aleksandra Augstumos. Mazliet tālāk – labajā pusē – aiz dzelzceļa pārbrauktuves redzama Kristus karaļa Romas katoļu baznīca, kuras pamatakmens ir likts 1935. gada 27.oktobrī. Tās būvdarbu vadītājs un pirmais prāvests bija Kazimirs Vilnis.