Apkaimes vēsturiskais apraksts
Vecāķi atrodas pilsētas ziemeļu daļā pie Rīgas jūras līča. Pilsētas administratīvajās robežās Vecāķi tika iekļauti 1949.gadā. Vieta kopš 17.gs. pazīstami kā zvejniekciems – zvejnieki dzīvoja pie Vecdaugavas, kur senā Daugavas gultne bija izveidojusi apbrīnojami mierīgu ostu pašā jūras krastā.
1797.gadā J.K. Broce ir zīmējis Daugavgrīvas vecās baznīcas apkārtni, kas ir daļa no Vecāķu ciema, kā tas redzams no Daugavgrīvas vecā nocietinājuma izpostītā vaļņa. Zīmējumā redzama vecā baznīca ar kaulu kambari vienā un daļa ciema otrā pusē. J.K. Broce ir atzīmējis, ka Vecāķu ciemā ir 7 mājas un to iedzīvotāji pārtiek no zvejas.
Daugavgrīva dokumentos minēta jau kopš 13.gs., kad bīskaps Alberts netālu no Daugavas ietekas jūrā līcī uzcēla krustnešu atbalsta punktu – cisterciešu klosteri. Kopš seniem laikiem Daugavas grīvas vietu kuģiem norādīja bāka, kas viduslaikos atradās tagadējo Vecāķu teritorijā. Pēc jaunās ietekas rašanās tā vairs nebija izmantojama. 17.gs. 80.gados Daugavgrīvas vecās pils mūrus nojauca un tās būvgružu akmeņus izmantoja jaunās Neimindes cietokšņa celšanai Daugavas jaunās ietekas kreisajā krastā. 17.gs. 1.pusē Daugavas senā grīva pamazām aizsērēja, kuģi gar veco pili vairs nebrauca, celtne aizsardzībā vairs netika izmantota, līdz beigās tā pakāpeniski sabruka un tika pamesta. Tagad Daugavgrīvas pils vieta meklējama Rīgas ziemeļu rajonā, Airu ielā 79a, kur uzceltas skanstnieku mājas. No pils mūriem virs zemes vairs nekas nav saglabājies, bet vēl redzama daļa no zemes vaļņa un tā priekšā izraktā grāvja.
Nosaukumu Vecāķi pieņemts saistīt ar seno Daugavas gultni. Agrāk Daugava ietecējusi jūrā apmēram kilometru uz rietumiem no tagadējā Vecāķu ciema, tās gultne šeit veidojusi „S” veida līkumu – āķi. Pagājušā gadsimta vidū upes vecā grīva pilnīgi aizsērējusi, taču vecupes līkumi un līdz ar to vietas nosaukums saglabājies. Senatnē gar pašu jūras krastu gāja ceļš uz Pērnavu. Ceļa malā bija izvietoti zvejniekciemi – Vecāķi, Laņģi, Carnikava. 17.gs. sākumā padziļinājās Daugavas ietekas D atzars un starp seno un pašreizējo Daugavas grīvu veidojās Mangaļsala. 1861.gadā ar dambi tika pilnīgi nosprostota Daugavas vecā ieteka. Mangaļsala kļuva par pussalu. Daugavas vecupe vēl tagad saglabājusi „vecā āķa” formu. Tās krastos atradās Vecāķu zvejniekciems.
Vecāķi stipri cieta Pirmajā pasaules karā, un tie no jauna sāka veidoties tikai pēc 1934.gada sakarā ar Rīgas – Rūjienas dzelzceļa līnijas atklāšanu.
19. un 20.gs. vidū Vecāķi sāka veidoties par atpūtas un peldu vietu. Par Vecāķu peldvietas dibinātājiem tiek uzskatīti Rīnūžu un Vecmīlgrāvja rūpnieki Augusts un Andrejs Dombrovski un Jānis Kaupiņš. Nonākot Vecāķos, iespējams pamanīt senās jūrmalas iezīmes, lielākoties no 19.gs. beigām, kad 1898.gadā pēc rūpnieka un mecenāta Augusta Dombrovska iniciatīvas te sāka piešķirt gruntsgabalus vasarnīcām. Tad arī Vecāķi sāka iegūt kūrorta aprises un tika celtas Jūrmalai tik raksturīgās koka ēkas. 1898.gadā pirmie 30 vasarnīcu gabali tika nodoti nomā, bet līdz 1914.gadam te jau bija ap 100 vasarnīcu.
1934.gadā atklāja dzelzceļa satiksmi ar Vecāķiem. Vecāķu stacija atrodas 18,3 km attālumā no Rīgas Centrālas stacijas. Šī ēka tika celta kā klasicisma stila industriālās apbūves paraugs un ir arhitektūras piemineklis.
Vecāķos vietām sastopamas visai augstas, vaļējas kāpas, tādēļ apbūvei noderīgas vietas jāmeklē apmēram 1,5 km platajā joslā, kas noaugusi ar mežiem un stiepjas starp jūru un purva tīreļiem gandrīz 7 km garumā no Vecāķiem līdz Langa ciemam, kurš uzskatāms kā šī izbūves rajona galējais noslēgums. Lai iegūtu materiālus darvas tecināšanai, cariene Katrīna II 18.gs. lika izcirst piekrastes mežus, kuru saknes un zemsega saturēja irdenās kāpu smiltis. Klaidu kāpām sākot pārvietoties, tika nodarīts posts arī cilvēkiem, kā, piemēram, zem Legzdiņa kalna bijusi apbērta lauku sēta. Vaļējie smiltāji gadu no gada samazinājās, vairākās vietās tos sedz apbūve vai dažādas kultūras. Bet šādi vaļēji smiltāji – kāpas − var būt draudoši apdzīvotām vietām, kas spēj nodarīt lielus postījumus. Apbūvei šādu rajonu var izmantot tikai daļēji.
Pie Vecāķu prospekta krustojuma ar Ziedu ielu paceļas 10-12 m augstā un 1 km garā apmežotā Vecāķu kāpa. Vecāķu – Vecmīlgrāvja kāpu grēda stiepjas no Vecmīlgrāvja līdz Vecāķiem starp Daugavu un Vecdaugavu, Kīšezera ieplaku un Langas ieleju. Tās platums ir ap 1,2 km un garums vairāk nekā 7 km. Mūsdienās šī teritorija ir Piejūras dabas parks.
Vecāķu pludmale ir platākā pludmale Baltijas krastā ar tīru un baltu smilti, tā ir vienīgā pludmale Rīgas pilsētā. Šeit sastopami arī aizsargājami dabas objekti: Lielā priede, kuras stumbra apkārtmērs ir 2,4 metri un vecums ap 250 gadu. Iespējams, ka tā ir viena no vecākajām Piejūras dabas parkā.
Vaļņveida kāpa – 10 m augsts un 1 km garš smilšu valnis (vecups ap 200 gadu) − atrodas Vecāķu R malā. Pagājušā gadsimta 20.gados tā tika apmežota, lai apturētu kāpas virzīšanos uz priekšu.
Vilkaču priede – interesants dabas objekts un teiku apvīta vieta. Tā atrodas apmēram 1km no Vecāķu stacijas.
Jauna rosība Vecāķos sākās pēc Rīgas – Rūjienas dzelzceļa atklāšanas un jaunas šosejas izbūves uz Mangaļsalas karavīru nometni. 1940.gadā Vecāķos bija jau ap 60 apbūvētu gruntsgabalu un 16 ieliņas iepretim dzelzceļa stacijai „Saulainās Vasaras”. Komunikāciju trūkums bija viens no iemesliem, kādēļ Vecāķos ilgstoši nenotika aktīva projektu attīstība. Mūsdienās šī problēma tiek risināta, aktīvi iesaistoties gan investoriem, gan pilsētai. Daugavas labā puse kā klusā pilsēta apvieno labākās metropoles un lauku iezīmes, attīstītājiem ar laiku tā varētu kļūt aizvien pievilcīgāka.
2008.gada vasarā Vecāķu pludmale ieguva zilo karogu, kas norāda uz pludmales tīrību, drošību un attīstītu infrastruktūru. Puskilometru no galvenās Vecāķu pludmales peldvietas jau kopš 1925.gada atrodas atpūtas vieta natūristiem jeb nūdistiem. Mūsdienās joprojām vairums atpūtnieku vasaras dienās meklē patvērumu šajā pludmalē, kuras nelielais attālums līdz Rīgai ir ļoti pievilcīgs galvaspilsētā dzīvojošajiem. Vecāķus raksturo arī lieliskais novietojums tuvu ūdeņiem – Vecdaugava un jūra atrodas tikai 2,5 km attālumā. Būtiska priekšrocība apkaimes priekšrocība ir zaļā zona, kurai nav nomales nošķirtības.
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- J.K. Broce. Zīmējumi un apraksti, Zeids T. u.c. (red.), 2. sēj. – R., 1996.- 335.lpp.
- Ose I. Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture. R., 2007. – 22.lpp.
- Plaudis A. Vidzemes jūrmala. -R., 1985. – 5.lpp.
- Ārgalis A. Rīga.-R., 2000. – 81.lpp
- Līdaka A. Ziemeļu rajons gadsimtu griežos. – R., 2004. –32.-33.lpp
Birkas
- Kultūra
- Atbalsts Ukrainai
- LB projekts
- Rīgas domē
- Konkursa projekts
- Jauniešu iesaiste
- Sports
- Rīga
- Pilsētvide
- Uzņēmējdarbība
- Drošība
- Sabiedrība
- Pilsēta attīstās
- NVO nams
- Attīstība
- Rīgā notiek
- Atbalsts biedrībām
- Sabiedrības līdzdalība
- Labklājība
- Sociālais atbalsts
- Izglītība
- Vide
- Satiksme
- Veselība
- Integrācija
- Attīstība; Pilsētvide
Par apkaimes.lv
Projekta mērķis ir nosakot apkaimes, radīt priekšnoteikumus līdzsvarotas sociāli – ekonomiskās un telpiskās politikas ieviešanai Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā.