Intensīvāk Vecmīlgrāvja teritoriju sāka apdzīvot tikai 19.gs. 2.pusē, līdz tam te bijušas vien dažas zvejnieku mājas.
Nozīmīgākā personība Vecmīlgrāvja vēsturē ir A. Dombrovskis (1845−1927), kurš 1887.gadā pārcēlās uz Vecmīlgrāvi un atvēra kokzāģētavu. Viņš bija sekmīgs latviešu uzņēmējs un mākslas mecenāts, kurš lielu daļu savu līdzekļu ieguldīja sabiedrības labklājības celšanā. 1900.gadā viņš Mīlgrāvī atvēra elementārskolu un bērnudārzu, apkārtnes iedzīvotajiem izsniedza lētus kredītus, lai viņi varētu būvēt savas ģimenes mājas. 1900.gadā atvērtais bērnudārzs bija pirmais Rīgā (M.Rinkas ielā 13), vēlāk tas pārtapis par Zaļo skolu. Ēka vairākkārt degusi un 2006.gadā stipri cietusi ugunsgrēkā, pārvēršoties par graustu. Pats būdams atturībnieks, A.Dombrovskis 1904.gadā uzcēla namu atturībnieku biedrībai “Ziemeļblāzma” (to 1906.gadā nodedzināja cara soda ekspedīcija, jo nama cēlājs viņu acīs bija “neērta” persona). Nodedzinātā nama vietā A.Dombrovskis Ziemeļblāzmas parkā uzcēla jaunu – kultūras pili “Ziemeļblāzma” (atklāta 1913.gadā) (skat. Foto 1), pats zīmēdams plānu un vadīdams būvniecību. Šoreiz nams tika būvēts ar dzelzsbetona un čuguna konstrukcijām, dzelzs mēbelēm un speciāliem sienu un grīdu pārklājumiem – lai uguns nespētu sagraut arī šo namu. Arī ap pili veidotais parks ir A.Dombrovska plānots – koku grupas veido simbolus, kas noraida viltību un netaisnību, bet uzteic līdzcietību. Vecmīlgrāvja ievērojamākais cilvēks tika apglabāts paša veidotajā parkā, viņa kapa pieminekli veidojis tēlnieks G.Šķilters. Veiksmīgais rūpnieks turpināja aizsākto un jau 1907.gadā uzcēla “Burtnieku namu” (Ziemeļblāzmas 38, skat. Foto 2), kas bija kā pansija tā laika kultūras darbiniekiem. Savukārt šī nama nosaukums bija K.Barona ideja. Dažādos laika posmos šajā vietā dzīvojuši K.Barons, J.Jaunsudrabiņš, J.Zālītis., E.Melngailis, K.Skalbe un citi. ”Burtnieku namā” tika rīkoti literāri vakari, koncerti, izstādes un radīti labvēlīgi apstākļi plašai kultūras dzīvei, kā arī šis nams kļuva par gara gaismas nesēju Mīlgrāvī. Pašlaik tajā darbojas mūzikas skola, līdz ar to ir piepildīts A.Dombrovska novēlējums – nodot to tautas izglītošanas vajadzībām.
Mecenāta vārdā 1989.gadā tika pārdēvēta Vecmīlgrāvja 4. līnija. Kādreiz Vecmīlgrāvī visas ieliņas bija bruģētas ar kokmateriāliem – koku mizām, zāģu skaidām un dēļiem, kas pēc lietus patīkami smaržojuši.
1922.gadā Vecmīlgrāvi iekļāva Rīgas pilsētas teritorijā, bet īsta saikne ar pilsētu Vecmīlgrāvim radās pēc 1934.gada, kad tika uzbūvēts tilts pār Mīlgrāvi. Labu satiksmi ar šo apkaimi nodrošina arī dzelzceļa Rīga – Skulte līnija (stacija Ziemeļblāzma). No 1952. − 1954.gadam šī apkaime bija strādnieku ciemats ārpus pilsētas. Daudzstāvu dzīvojamās ēkas Vecmīlgrāvi sāka būvēt 20.gs. 50.gados – vietā, ko atbrīvoja, nodedzinot veco koka apbūvi, līdz ar to no senā Vecmīlgrāvja maz kas ir saglabājies. 1970.gadu vidū sāka būvēt daudzstāvu dzīvojamo māju masīvus. Šeit atradās Rīgas zvejas osta, traleru un refrižeratoru flotes bāzes. Darbam uz kuģiem ieradās jaunienāceji no visas Padomju Savienības. Tas lielā mērā izmainīja līdzšinējo latvisko Vecmīlgrāvja seju.
2003. un 2006.gadā Vecmīlgrāvja attīstībai tika saņemts lielākais skaits investīciju, salīdzinot ar visā 21.gs. saņemto. Vislielākais objekts 2003.gadā bija naftas produktu termināla “Vexoil Bunkering” celtniecība. Savukārt 2006.gadā lielākā investīciju daļa tika ieguldīta vienā objektā – piestātnes VM-4 1.kārta. Kopumā šajā apkaimē līdzekļi tika ieguldīti dažāda veida objektu celtniecībā, izņemot sporta ēkas un biroju ēkas.
2013.gadā tika svinēta “Ziemeļblāzmas” pils simtgade. Par godu šim notikumam 2011.gadā ar Rīgas pašvaldības atbalstu tika uzsākta vērienīga pils atjaunošana, jo tā atradās ļoti sliktā tehniskā un vizuālā stāvoklī. Tika rekonstruēta gan kultūras pils ēka, gan parks, gan tajā esošie objekti kā vienots komplekss, saglabājot tā vēsturisko vērtību un arhitektoniski māksliniecisko unikalitāti. Ēka atrodas 5 ha plašā parka teritorijā, kas izveidots jau 1904.gadā, bet šobrīd atrodas Rīgas pilsētas pašvaldības pārziņā.
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- Rīgas ielas (encikl.), sast. Zalcmanis R, Pētersons B, Pētersone I, Sīpola I. – Rīga, 2008., 2. sej – 27 lpp.
- Kolbergs A. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. – Jūrmala, 2007. – 411. Lpp.
