Manufaktūras ēkas vēlāk pārveidoja vadmalas ražošanas vajadzībām un 1810.gadā tika atklāta Zasulauka vadmalas manufaktūra. Īpaši plaši šo rūpalu izvērsa Georgs Ādolfs Tīlo, kurš 1833.gadā nopirka manufaktūras ēkas un modernizēja uzņēmumu , par dzinējspēku uzstādot tvaika mašīnu agrāko dzirnavu vietā. Vadmalas manufaktūrā par vērpējām strādāja latviešu sievietes, kas dzīvoja tuvējās barakās, taču līdztekus fabrikā tika nodarbināti arī Rīgā iebēgušie dzimtcilvēki, cietumnieki un klaidoņi. Lai gan vadmalas manufaktūra beidza pastāvēt jau 1873.gadā, 19.gs. Zasulaukā iezīmējās ar divu spēcīgu manufaktūru darbību. Turklāt jau minētā G.Ā.Tīlo dēls Ādolfs ap 19.gs. vidu atvēra skolu fabrikas strādnieku bērniem, svētdienas skolu pieaugušajiem un bibliotēku. “Kā Jāņa Šteinhauera Zasu muižiņā nodibinātās pirmās papīra manufaktūras sekas esam mantojuši drūmu 20.gs. ražošanas ēku kvartālu pie Kuldīgas un Daugavgrīvas ielu satekas”. K.Ā.Tīlo 1856.gadā nopirka visu Zasumuižas teritoriju un “19.gs. vidū liela daļa Zasulauka teritorijas tika sadalīta grunstgabalos, to vidū bijs ap 100, uz kuriem pacēlās dzīvojamās ēkas”. Tomēr līdz pat 19.gs. beigām Zasulauka teritorija uzskatāma par mazapdzīvotu − “uz stāvā Daugavas senkrasta pacēlās tikai neliels ciems, vairākas pilsētnieku vasaras “muižiņas”, dažas manufaktūras un vējdzirnavas”.
19.gs. 2.pusē Zasulauka teritorija turpina savu attīstību kā rūpniecisks rajons, jo šajā laikā savu darbu sāka vairākas manufaktūras, tostarp Drāšu rūpnīca (1874), Tapešu fabrika (1884), mašīnbūves fabrika “Motors” (1896), ķīmiskā fabrika (1897), skārda izstrādājumu fabrika (1898), krāsu fabrika (1898), kā arī Zasulauka vērpšanas un aušanas manufaktūra (1895). Atbilstoši apkaimes pamatfunkcijai, tās iedzīvotāji 19./20.gs. mijā pārsvarā bija fabriku strādnieki. J.Šteinhauers bija Rīgas latviešu brāļu draudzes vadītājs, līdz ar to Zasumuižas teritorija izveidojās par Pārdaugavas brāļu draudzes centru.
19.gs. Zasumuižas teritorija stiepās no tagadējās Daugavgrīvas ielas līdz Zasulauka stacijai, un pati Zasumuiža atradās tagadējā Botāniskā dārza teritorijā. Vēstures gaitā un īpašnieku maiņu rezultātā mainījās arī Zasulauka apkaimes robežas, piemēram, vēl 20.gs. 30.gados teritorija ietvēra arī daļu no Āgenskalna zemes – tagadējo Āgenskalna priežu rajonu. Gan Āgenskalna, gan Zasulauka koka apbūve stipri cieta 1812.gadā priekšpilsētu dedzināšanas akcijā, tomēr jau 20.gados ar sparu sākās jaunu koka namu celtniecība, no kuriem liela daļa joprojām redzami Zasulauka ielās. Toreizējā Zasumuižas teritorijā atradās arī vairākas pilsētnieku atpūtas vietas – jurista K.G.Drēzdena muižiņa (saukta arī par Drēzena muižu) un lieltirgotāja Francea atraitnes muiža, taču neviena no šīm koka arhitektūras būvēm nav saglabājusies.
Apkaimes attīstībā būtiska loma bija teritoriju šķērsojošo dzelzceļa līniju izveidei – 1873.gadā tika atklāta līnija Rīga−Bolderāja, savukārt 1877.gadā caur Zasulauku sāka kursēt vilciens Rīga−Tukums. 1912.gadā tika uzcelta tagadējā Zasulauka stacijas ēka, taču vēl līdz pat 1920.gadam stacija saglabāja savu veco nosaukumu “Zasenhof”. Ejot līdzi laikam, 1950.gadā Zasulaukā nodibināja motorvagonu depo, lai veiktu tehnisko apkopi un remontu elektrovilcieniem, kas kursēja šajā pašā gadā atklātajā – Latvijā pirmajā elektrificētajā dzelzceļa līnijā Rīga−Dubulti.
20.gs. sākumā lielākā daļa Zasumuižas zemes tika sadalīta apbūves gabalos un pārdota. 1919.gadā Rīgas pilsētas administratīvajai teritorijai pievienoja vēl pēdējo Zasulauka teritoriju ārpus toreizējās Rīgas robežām. 1922.gadā tiesības Zasulauka muižas teritorijām pieprasīja Rīgas pilsēta ar nodomu paplašināt pilsētas apbūvi. Latvijas Universitātes Botāniskā dārza teritorijā atrodas trīs 18./19.gs. celtas, labi saglabājušās muižiņu ēkas, kas nodēvētas vienā vārdā – Volfšmita muižiņas (skat.sekojošo foto) un šobrīd ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Muižiņu teritorijā bija iekopts parks, kur teicami saglabāta Pārdaugavai raksturīgā daba un reljefs, laika gaitā tas kļuvis par savdabīgu rezervātu. Šī unikālā teritorija kļuva par pamatu Botāniskā dārza izveidei Zasulaukā. Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs dibināts 1922.gadā Dreiliņos, taču savu tagadējo vietu atrada 1926.gadā, kad Latvijas valdība no Volfšmita dzimtes mantiniekiem atpirka 10 ha lielu teritoriju Kandavas ielā nr.2. Šajā pašā ielā atrodas arī 1877.gadā celtais koka arhitektūras piemineklis – bijusī muižiņa, kas savos ziedu laikos lepojās ar nosaukumu “Pīlādžbirzs”, kā arī arhitekta A.Grīnberga funkcionālisma stilā būvētā Rīgas 34.vidusskola (1934).
Padomju varas gados Zasulauks attīstījās kā tipisks mikrorajons, mazstāvu dzīvojamai apbūvei mijoties ar daudzdzīvokļu ēkām un rūpniecisko teritoriju. 20.gs. 70. un 80.gados notika intensīva dzīvojamo namu masīvu celtniecība Elvīras ielas rajonā un teritorijā starp Dzirciema ielu un Bolderājas dzelzceļu. Zasulauka ielu tīkls vēsturiski veidojies uz seno satiksmes ceļu bāzes. Starp Daugavgrīvas, Kalnciema un Slokas ielām pakāpeniski izveidojušās mazākas šķērsielas. Otrpus sliedēm, Fridriha Candera ielā 1 atrodas inženiera, raķešbūves pioniera F.Candera nams, kur laikā no 1898. − 1913.gadam dzīvojusi viņa ģimene. Tur kādreiz atradies arī inženiera memoriālais muzejs (dibināts 1987.gadā), kas 2005.gadā pārcelts uz LU telpām. Jūgendstila koka nams celts 1886.gadā pēc K.Felsko projekta, taču savu tagadējo plānojumu un izskatu 1897.gadā tam piešķīris arhitekts V.Bokslafs.
