Apkaimes vēsturiskais apraksts
Bolderāja ir Rīgas pilsētas daļa Pārdaugavas ziemeļu daļā, Buļļupes labajā krastā pie tās ietekas Daugavā. Vietvārds „Bolderāja” visticamāk cēlies no Lielupes lejteces nosaukuma. Upei vārdu esot devis Johans Bulderings, kam ordeņa mestrs 1495.gadā izlēņojis muižu – vēlākos Buldurus (Aa lejasvācu dialektā – upe, no tā veidojies Bulderaa). Sākotnēji Lielupei nebija savas tiešas ietekas jūrā, sākot no Slokas, tā pagriezās uz austrumiem un plūda gar kāpu valni līdz Daugavai, kur abas upes pie Vecāķiem ietecēja līcī. 1679.gada palos Lielupe pārrāva kāpu joslu Daugavgrīvas (Buļļu) salas vidū – izveidojot jaunu gultni, pa kuru tā ieplūda Rīgas līcī, tomēr jaunā grīva aizsērēja. 1755.gadā kārtējos pavasara palos tā pārrāva kāpu joslu pie Vārnu kroga, kur izveidojās mūsdienu Lielupes ieteka jūrā. Rezultātā Buldurupes jeb Buļļupes nosaukums palika vecajai upes lejtecei — apmēram 10 km garajam posmam sākot no Vārnu kroga līdz Daugavgrīvai. 20.gs. sākumā Buļļupes ieteka Daugavā sazarojās divās daļās. Jaunā pieteka, kas atradās tuvāk Bolderājai, tika paplašināta un padziļināta, izveidojot 1 km garu Loču kanālu. Starp abiem Buļļupes zariem atrodas Mīlestības saliņa.
Bolderājas apkaimi apskalo Buļļupes un Hapaka grāvja ūdeņi, un tā izvietojusies pie Pārdaugavā lielākās kāpu grēdas (mūsdienās saukta par Bolderājas – Priedaines kāpu grēdu, senāk dēvētas par Buļļu kāpām tuvējās Buļļupes dēļ), kas stiepjas 10 km garumā no Bolderājas līdz Priedainei starp Buļļupi un Spilves pļavām. Kāpu smiltis bez apauguma bija pakļautas vēja darbībai un gadu gaitā pārvietojās. Pēc 19.gs. pētījumiem, Buļļu kāpas valdošos austrumu vēju ietekmē vietām ievirzījušās iekšzemē par apmēram 3m gadā. 20.gs. sākumā kāpa dažu gadu laikā esot aprakusi kāpa Lofelda muižiņu, kas bija izvietojusies pie Hapaka grāvja ietekas Daugavā. 1932.gadā tika uzsākta ceļojošo kāpu nostiprināšana, tās apmežojot. Pēc 2.Pasaules kara Bolderājas apkaimē 2 km garā posmā ~20ha platībā apmežotās kāpas tika noraktas (Bolderājas – Buļļupes smilts atradne, izveidota silikātķieģeļu ražošanai) un šī teritorija daļēji apbūvēta.
Bolderājas miestiņš izveidojās lielākoties iekārtotās muitnīcas dēļ (Kurzemes jeb Bolderājas muita). 1603.gadā pie ūdens kapteiņa kantora un loču apmetnes uz kāpas tā laika Lielupes, vēlākās Buļļupes labajā krastā tika ierīkota muitnīca, kas darbojās līdz 20.gs. Atrodoties pie Daugavas ietekas jūrā, tai vēsturiski bija liela nozīme, gadsimtiem ilgi kontrolējot garām braucošo kuģu satiksmi. Muita sagādāja ievērojamus zaudējumus Kurzemes hercogistei, tādēļ hercogs Jēkabs pat vēlējies izrakt Lielupes izeju jūrā pie Slokas, lai nebūtu jābrauc garām Bolderājas muitai un Daugavgrīvas cietoksnim.
Bolderāja kā apdzīvota vieta sākusi veidoties 18.gs. uz kādreizējās Bolderājas muižas (Bolderaa, Aahacken, Bergshof) zemes. Mūsdienās par muižiņu ir saglabājušās tikai vēsturiskas liecības. Tā minēta jau 16.gs. beigās un muižiņas īpašnieks bijis Kaspars Bergs, jaundibinātās Bolderājas muitas pirmais priekšnieks. Kā muitnieku un loču apmešanās vietai Bolderājai bijusi cieša saistība ar Daugavgrīvas cietoksni. Sākotnēji Bolderājas miestiņš izveidojās šaurā joslā gar Daugavas un Buļļupes krastmalu. Gar Buļļupes krastu bija zvejnieku mājas, pie Buļļupes ietekas Daugavā – ostas kapteiņa māja, loču tornis, gar Daugavu – divas muitas uzraugu mājas un vairākas zvejnieku mājas. Bolderāja bija galvenā loču dzīvesvieta.
Ap 1800.gadu pār Buļļupei tika izbūvēts tilts no Daugavgrīvas cietokšņa uz Bolderāju. 19.gs. 30. – 40.gados Bolderājā tika būvēti kuģi. Rīgas tirgotāji bija ieinteresēti iespējami ātrāk uzzināt par kuģu ienākšanu Daugavā, un 1852.gadā tika atklāta Rīgas – Bolderājas telegrāfa līnija, kas bija pirmā civilā telegrāfu sakaru līnija toreizējā Krievijā. Kopš 1851.gadā Krievijas valdība atļāva izbūvēt ziemas ostu Daugavgrīvā, kur tika piešķirts arī zemes gabals izkrauto preču uzglabāšanai, dziļas iegrimes okeāna kuģi te atstāja daļu kravas, ko tālāk uz Rīgu sūtīja ar liellaivām. 19.gs. arī Buļļupe izveidojās par dzīvu upju transporta dzīslu, jo tās dziļums bija pietiekams, lai pat to pārvietotos vidēji lieli upju tvaikoņi.
Kad 1873.gadā tika izbūvēta dzelzceļa līnija Rīga – Bolderāja (Ostasdambis), arī Bolderājas miests piedzīvoja strauju attīstību. Līdz ar to 19.gs. Bolderāja izveidojās par Rīgas priekšostu un fabrikas miestu. Gan saražoto preču, gan strādnieku skaita ziņā Bolderāja pirms Pirmā Pasaules kara bija piektajā vietā starp Latvijas industriālajiem centriem (1900.gadā ir 1 162 nodarbinātie strādnieki, 1910.gadā skaits bija audzis līdz 1 832 strādniekiem).
1866.gadā tika dibināta Bolderājas mašīnbūves fabrika, kas veica arī kuģu remontu, šajā pat gadā sāka darboties Kārļa Šmita Rīgas cementa rūpnīcas filiāle. 1884.gadā darbu sāka džutas un linu vērpšanas un aušanas fabrika (pirmā fabrika Rīgā, kurā ierīkota elektriskā apgaismošana). Darbojās arī trāna fabrika, kokzāģētavas. Miests attīstījās uz muižas zemes, un tā kā muižas īpašnieki gruntsgabalus iznomāja tikai uz 60 gadiem, te netika celtas ievērojamākas celtnes, kavējot vēl straujāku Bolderājas attīstību. 1909.gadā Bolderājā bija 280 koka un 20 mūra ēkas.
Tā kā Bolderāja atradās atrodas tiešā Daugavgrīvas cietokšņa tuvumā, tā stipri cieta no Pirmā Pasaules kara notikumiem. Karš ietekmēja rūpniecību, daudzu uzņēmumu iekārtas tika evakuētas uz Krievijas iekšzemes guberņām, savukārt fabriku un rūpnīcu ēkas tika izpostītas. Brīvvalsts laikā Daugavgrīvas cietoksnis un Bolderāja kļuva par Latvijas armijas garnizona daļu novietni.
1924.gadā Bolderāja līdz ar citām Pārdaugavas teritorijām (Daugavgrīvu, Kleistiem, Buļļu un Solitūdes muižām, Lielo un Mazo Dammes muižu, Anniņmuižu un Šampēteri) tika iekļautas Rīgas administratīvajās robežās. Līdz ar to lielai daļai Bolderājas ielu bija jāmaina nosaukumi, lai tie nedublētos ar Rīgā jau pastāvošajiem. Līdz valsts neatkarības iegūšanai oficiālie bija krieviskie nosaukumi, bet kartogrāfiskājā materiālā un plānos – vāciskie. Mainot nosaukumus, daļa citvalodu nosaukumu tika vienkārši latviskoti. Bolderājas ielu tīklu 1940.gadā veidoja 32 ielas.
Pēc Otrā Pasaules kara Daugavgrīvas un daļai Bolderājas iedzīvotāju bija jāatstāj savas mājas, jo teritorija tika atsavināta padomju kara flotes bāzes celtniecībai. 1958. gadā tika pārtraukta pasažieru vilcienu kustība uz Bolderāju, palēnām apsīka arī kuģīšu satiksme uz šo apkaimi, līdz ar to satiksmei ar Rīgas centru palika tikai autobuss.
Bolderāja turpināja attīstīties, kā rūpniecisks rajons. Tika uzcelta silikātķieģeļu rūpnīca, kas izejvielai izmantoja vietējās smiltis. Tika ierīkotas jaunas ielas Bolderājas rietumu pusē gar Lielo ielu un 50., 60.gados celtajā strādnieku dzīvojamā rajonā ap Silikātu ielu. 1950.gadu sākumā tika izbūvēta Bolderājas silikātķieģeļu rūpnīcas strādnieku ciemats ar tipveida dzīvokļiem un sabiedriskajām ēkām – bērnudārzu, ēdnīcu un veikaliem. Dzīvojamo namu būvei šajā periodā Rīgas nomalēs pie lielajiem rūpniecības uzņēmumiem bija principiāla nozīme, kas saistāma ne tikai ar tipveida projektu ieviešanu, bet arī ar pieredzes uzkrāšanu kompleksai mikrorajonu projektēšanai un celtniecībai tuvākajā nākotnē. 1965.gadā tapa visa dzīvojamā rajona detālplānojums. Rajona apbūve tika paredzēta 2 mikrorajonos, ietverot sabiedrisko centru, atpūtas un sporta zonas, transporta un inženierkomunikāciju tīklu. Līdz ar 1965.gadu aizsākās paneļēku būvniecība Bolderājā, paredzot rajonā izmitināt 15 tūkstošus iedzīvotāju.
20.gs. 2.pusē Bolderājā bez silikātķieģeļu rūpnīcas, darbojās Bolderājas koksnes kompleksās pārstrādes kombināts (tagad − a/s „Bolderāja”), Rīgas būvmateriālu ražošanas apvienība (tagadnē − a/s „Būvmateriāli AN”), Latvijas finiera ražošanas apvienība (tagad − a/s „Latvijas finieris”), mehāniskā rūpnīca, vilnas izstrādes rūpnīca „Rīgas tekstils” filiāle un citi rūpniecības uzņēmumi, kā arī Centrālais jahtklubs.
Mūsdienās Bolderājā atrodas daudzi uzņēmumi, kas darbojušies jau padomju laikā, dažādas izglītības iestādes (Rīgas 19.vsk., Rīgas 33.vsk., Rīgas 46.arodvidusskola, Bolderājas mākslas skola), bibliotēka, klubs, aptieka, Bolderājas luterāņu baznīca, Bolderājas Romas katoļu baznīca, Bolderājas kapi. Nozīmīga kultūrvēsturiskā vērtība ir Bolderājas vecākā apbūve. Vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi ir skola Miglas ielā 9 (1926–1930, arh. Pāvils Dreijmanis) un Sv.Marijas katoļu baznīca. Savukārt Bolderājas luterāņu baznīca ir viena no nedaudzajām Latvijas koka baznīcām, kas saglabājusies no 19.gs. Bolderājas kapos ir Otrā Pasaules karā kritušo jūrnieku brāļu kapi.
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- Broce J. Zīmējumi un apraksti 2.sēj. Rīgas Priekšpilsētas un tuvākā apkārtne, Rīga, Zinātne, 1996, 351.lpp.
- Pope A. Rīgas galvenā nomale. – Rīga, Zelta grauds, 2005, 14.-15., 21., 132.-133., 196.lpp.
- Caune A. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. – Rīga, Zinātne, 1998, 152., 154., 156.lpp.
- Bolderāja. Enciklopēdija Rīga. – Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988, 202.lpp.
- Bolderāja. Latvijas enciklopēdija, 1 sēj., Rīga, 2002, 727. – 728. lpp.
- Rīgas ielas. Enciklopēdija, 1.sēj. – Rīga, Priedaines, 2001, 238. lpp; 43 – 44. Lpp.
- Rīga sociālisma laikmetā 1917 – 1975, 1980. – Rīga: Zinātne, 318 – 319.lpp.
- 5. Daugavgrīva un Bolderāja arhīva materiālos. 13. – 20.gs., Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998,14., 65lpp. http://www.arhivi.lv/sitedata/LVVA/dokumenti/Publikacijas/Bolderaja.pdf
Birkas
- Jauniešu iesaiste
- Attīstība
- Konkursa projekts
- Rīgā notiek
- Sports
- Attīstība; Pilsētvide
- Uzņēmējdarbība
- Labklājība
- Atbalsts Ukrainai
- Integrācija
- Rīga
- Sabiedrība
- Veselība
- Vide
- Drošība
- LB projekts
- NVO nams
- Rīgas domē
- Kultūra
- Atbalsts biedrībām
- Pilsēta attīstās
- Sociālais atbalsts
- Izglītība
- Pilsētvide
- Satiksme
- Sabiedrības līdzdalība
Par apkaimes.lv
Projekta mērķis ir nosakot apkaimes, radīt priekšnoteikumus līdzsvarotas sociāli – ekonomiskās un telpiskās politikas ieviešanai Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā.