Apkaimes vēsturiskais apraksts
Buļļu apkaime atrodas Daugavas kreisajā krastā pilsētas ziemeļu daļā un aizņem Daugavgrīvas (Buļļu) salas centrālo un dienvidrietumu daļu, starp Rīgas jūras līci un Buļļupi. Apkaime sastāv no Rītabuļļiem, kas atrodas Daugavgrīvas (Buļļu) salas centrālajā daļā, un Vakarbuļļiem, kas atrodas minētās salas dienvidrietumos pie Lielupes ietekas jūrā. Salas austrumu pusē atrodas Daugavgrīvas apkaime, kurai tās ģeogrāfiskā novietojuma dēļ ir bijusi svarīga nozīme Rīgas pilsētas vēsturē, kas saistāma ar Daugavgrīvas cietokšņa vēsturisko attīstību, kur Daugavgrīva tikusi uzskatīta par Rīgas pilsētas atslēgu.
Daugavgrīvas (Buļļu) salai ir bijusi sarežģīta veidošanās vēsture – teritorijas ģeoloģiski/ ģeogrāfiskās izmaiņas laikā, kas saistāmas ar Lielupes un Daugavas gultnes maiņām, izveidojās Buļļupe. Daugavgrīvas (Buļļu) sala ir ziemeļaustrumu un dienvidrietumu virzienā izstiepta sala Rīgas pilsētas ziemeļrietumos, kas atrodas starp Rīgas līci un Buļļupi. Ziemeļaustrumos to norobežo Daugava, bet dienvidrietumos Lielupe. Daugavgrīvas salas garums ir ~9 km, tās platums ir ~1 – 2km. Mūsdienās tā ir viena no lielākajām Latvijas salām. Sala veidojusies, kad Daugava un Lielupe pavasara palos pārrāva no Kauguriem uz Vecāķiem garo, šauro un zemo akumulatīvo strēli. Buļļupe, saukta arī par Buldurupi, ir vecā Lielupes gultne/ lejtece līdz tās kādreizējai ietekai Daugavā. Līdz 17. gs. Lielupei nebija sava ieteka jūrā. 1697. gada pavasara palos, Daugavas grīvā izveidojoties ledus sastrēgumam, Lielupes ūdeņi izrāva sev jaunu gultni uz jūru – pārrāva kāpu joslu tagadējās Buļļu jeb Daugavgrīvas salas vidū (tagadējā Rītabuļļu rajonā 3 km no Daugavgrīvas), izveidojot jaunu gultni, pa kuru ieplūst tieši Rīgas līcī.
Minētā ieteka tika dēvēta par Ziemeļupi, sauktu arī par Jāņupi. Tomēr jaunā grīva laika gaitā aizsērēja (tā pastāvēja tikai nepilnus 100 gadus), un netālu no Daugavgrīvas piejūras kāpu joslas sauszemes pusē izveidojās tagadējais līcis – Ziemeļupe. Atkārtoti 1709. un 1759. gadā Lielupe (kur Ziemeļupes līcis) pārrāva Daugavgrīvas salu pie tagadējiem Rītabuļļiem un Daugavgrīvas, kas bija papildus Lielupes noteka uz jūru, tomēr minētā atteka pamazām aizsērēja, līdz vēlāk tā tika mākslīgi aizbērta. 1755.gadā (citos datos 1757. gadā) kārtējos pavasara palos Lielupe pārrāva kāpu joslu pie Vārnu kroga un ieplūda jūrā pie Stirnuraga (radās ~13km gara, šaura sala), kā rezultātā izveidojās mūsdienu Lielupes ieteka jūrā. Savukārt upes vecā lejtece ~ 10km garumā no Vārnu kroga līdz Daugavgrīvai ieguva Buļļupes jeb Buldurupes nosaukumu. No 1765. – 1768. gadam bija centieni jauno Lielupes gultni aizsprostot, bet 1771. gadā tā atkārtoti izlauza sev ceļu tajā pašā vietā, izveidojot tā saukto Jaunupi. Vielaikus radās arī tagadējā Daugavgrīvas sala.
Buļļu apkaime vēsturiski veidojusies uz Buļļu muižas zemes, kas pirmo reizi rakstos minēta 1495. gadā. Sākotnēji uz šīs muižas zemes bijuši zvejnieku ciemi Rītabuļļi (Bullēni) un Vakarbuļļi (Buļļugals). Buļļu muiža (Bullenhof, Bullenfahr) bija Daugavgrīvas draudzes teritorijā valsts jurisdikcijai pakļautā muižiņa. Buļļu muižas vieta varētu būt atradusies tagadējās Rojas ielas 1 apkārtnē. Buļļu muižiņa pieminēta 1617. gadā, kad Kurzemes hercogs Vilhelms to izīrējis savam sekretāram Paulam Špankavam. 18. gadsimta sākumā muižiņa iznomāta Hermanim fon Nordekam. 1770. gadā par ķīlas naudu Buļļu muižiņu paturējusi savā īpašumā Hermana fon Nordeka atraitne Elizabete. 1820. gadā muižiņa pieder kolēģijas padomnieka fon Šulca mantiniekiem, bet 1909. gadā īpašniece ir A. Benus (Venus). Buļļu muižiņa attēlota patrimonālā apgabala un 1688. gada Lielvidzemes kartēs. Ap 19. gs. Buļļupe izveidojās par dzīvu upju transporta maģistrāli, jo dziļums bija pietiekams, lai pa to peldētu nelieli upju tvaikoņi.
Latvijas brīvvalsts laikā Rīgas pilsētas robežās iekļāva Pārdaugavas teritorijas. Kārta pienāca arī Daugavgrīvas salas rietumu pusē bijušo Bolderājas pagasta teritorijām (Buļļumuiža, Buļļuciems) un Buļļus iekļāva Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. 20. gs. 30.- 40. gados (bet visvairāk no 1960.–1987. gadam) tikusi veikta vairākkārtēja Buļļupes un Lielupes gultnes padziļināšana, kuras mērķis, pirmkārt, bija nodrošināt kuģošanu, otrkārt, iegūt smilts materiālu Rīgas apbūves vajadzībām. Rezultātā Buļļupes padziļināšana izsauca to, ka tika apbērtas palieņu pļavas un pārveidoti krasti, kā arī tika izraisīta upes krastu iebrukšana. Jāmin, ka 1930. gados Buļļupe bija galvenais satiksmes ceļš starp Daugavu un Lielupes lejteci. Sākot ar 1935. gadu teritorijā starp agrāko Rīttabuļļu apbūvi un Buļļupes līci tika piešķirti nosaukumi jaunprojektētajām ielām, taču to izveide netika pabeigta (mūsdienās šajā apkārtnē atrodas Rīgas ūdens attīrīšanas iekārtu komplekss Dzintara ielā 60). 20. gs. 30. gadu sākumā Rītabuļļos tika celtas vasarnīcas. Padomju laikā baltvācu atstātās vasarnīcas kopā ar zemes gabaliem tika piešķirtas Baltijas flotei, tajās apmetās sarkanās flotes virsnieki ar ģimenēm .
Pašreizējā situācijā plašāks ielu tīkls (ar galveno ielu – Dzintara ielu) ir tikai Rītabuļļos, savukārt rietumu daļa ir lielākoties mežiem klāta, kur Vakarbuļļos atrodas dabas liegums , ar kura teritoriju robežojas Vakarbuļļu savrupmāju rajons, kā iedzīvotāji vairākās paaudzēs nodarbojušies ar zvejniecību.
Buļļu apkaimes liela teritorijas daļa ietilpst Piejūras dabas parkā, kas tika izveidots 1962. gadā no Vecāķiem līdz Gaujas grīvai, lai saglabātu kāpu mežus, priekškāpas un pludmali. Buļļu salas teritorijā parkā ietilpst 2 dabas liegumi: Daugavgrīvas liegums un jau minētais Vakarbuļļu liegums, kas izveidots 1993. gadā un tā platība ir 52 ha , kura lielākās vērtības ir jūrmalas pļavas. Kā interesants fakts jāmin, ka augu valsts pētījumi Buļļos uzsākti jau 18. gs. beigās. 19.gs. beigās (1894. gadā) botāniķis Kupfers dokumentējis jūrmalas armērijas atradni Buļļu salā. 1920.-1930. gados daudzi zinātnieki pievērsuši uzmanību Buļļu ainavas un augu valsts saglabāšanas nozīmīgumam, turklāt Buļļugala piekrastes teritorija bijusi un ir nozīmīga caurceļojošo bridējputnu un ūdensputnu atpūtas vieta.)
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- Caune A., 1998.Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. – Rīga: Zinātne 164.lpp kopā 239.lpp.
- Jansone I., Vīks I., Latvju ceļotājs 1.// Sērija „Dzimtenes mācība” – R.: Ilze Jansone, 1999.
- Rīgas ielas, 2001//Enciklopēdija, 1.sēj. – Rīga: Apgāds Priedaines, 238. lpp; 43. Lpp.
- Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750.g. – 1850.g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: – Rīga, 64.lpp.
- Dabas parka „Piejūra” dabas aizsardzības plāns, 2004. Rīgas rajona Carnikavas pagasts, Saulkrastu pilsēta ar lauku teritoriju, Rīgas pilsēta. – Rīga: izstrādātājs Latvijas
