Fizģeogrāfiskais raksturojums
Robežas
Centra apkaime apzīmē Rīgas pilsētas centrālo daļu, kas turklāt iekļauta UNESCO pasaules kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā. Apkaime robežojas ar Pētersalas-Andrejsalas, Skanstes, Brasas, Grīziņkalna, Avotu ielas, Maskavas forštates, Vecpilsētas un Ķīpsalas (sauszemes savienojums pa Vanšu tiltu) apkaimēm. Robežas – Hanzas iela, Eksporta iela, Daugava, Vanšu tilts, Krišjāņa Valdemāra iela, Basteja bulvāris, Aspazijas bulvāris, dzelzceļš, Dzirnavu iela, Aleksandra Čaka iela, Tallinas iela, Miera iela, Alojas iela, Tomsona iela, Ēveles iela, Vesetas iela, Hanzas iela.
Centra apkaimes kopējā platība ir 373,2 ha. Dabā šīs apkaimes robežas nav viegli identificējamas, jo, atskaitot tās DR daļu (redzamas skaidra pāreja uz Vecrīgai raksturīgo apbūvi), apbūves raksturs salīdzinoši vienmērīgi saplūst ar apkaimei pieguļošo kaimiņu teritoriju apbūves raksturu. Tomēr robežas noteiktas objektīvi, iezīmējot pilsētas centra teritoriju tās reālās ikdienas uztveres telpas robežās.
Reljefs
Centra apkaimes reljefam lielā mērā raksturīga antropogēna izcelsme, jo dabiskais reljefs ir mainīts apbūves attīstības rezultātā. Kopumā reljefs ir līdzens, lai gan apkaimes centrālā daļa ir būtiski augstāka nekā apkaimes periferiālās teritorijas. To nosaka fakts, ka apkaimes centrālā (arī ZA, A) daļa vēsturiski atrodas uz kāpu masīva. Antropogēnās iedarbības rezultātā šo kāpu mikroreljefs ir būtiski izlīdzināts, taču zemes virsma joprojām atrodas daudz augstāk nekā kaimiņu teritorijās.
Viszemākais un līdzenākais reljefs raksturīgs apkaimes R, ZR un D daļai, kur zemes virsmas augstums pārsvarā ir 4-5 m v.j.l. Izņēmums ir Pilsētas kanāla ieleja, kur kanāla ūdens virsmas augstums ir <1 m v.j.l., kā arī Pilsētas kanālam pieguļošais, mākslīgi veidotais Bastejkalns, kura augstums nedaudz pārsniedz 16 m – tā ir arī augstākā Centra apkaimes teritorija. Dabiski augstākais apkaimes reljefs ir Centra apkaimes centrālajā daļā ap Akas ielu, kur tas sasniedz 13 m augstumu v.j.l. Savukārt apkaimes A daļā zemes virsma pārsvarā atrodas 8-10 m augstumā v.j.l.
Inženierģeoloģija
No inženierģeoloģisko apstākļu viedokļa Centra apkaimē raksturīga ļoti daudzveidīga situācija atkarībā no teritorijas novietojuma. Apkaimes R, ZR daļā (uz ZR no Valdemāra ielas) raksturīgi celtniecībai nelabvēlīgi apstākļi. To nosaka gan augstais gruntsūdeņu līmenis, kas atrodas seklāk par 1,5 m, gan kvartāra nogulumu sastāvs. Zemes virskārtu 5-10 m biezumā veido tehnogēnie nogulumi. Savukārt pārējos nogulumus līdz pat 18-34 m dziļumam veido dažāda biezuma (1,5-6 m) smilšu slāņi, kas mijas ar 3-10 m bieziem organiski-minerālo dūņu slāņiem. Šo vājas nestspējas grunšu pamatnē no 18-33 m dziļuma ieguļ blīva putekļaina vai granšaina smilts. Tādējādi galvenais pielietojamais būvju pamatu veids ir pāļi, bet būvlaukumu sagatavošanai nepieciešami speciāli inženiertehniskie priekšdarbi.
Arī Centra apkaimes DR, D daļā (Bulvāru loka un Centrālās stacijas rajons) un Z daļā ap Valdemāra ielu celtniecībai apstākļi ir apgrūtināti, tos klasificējot kā sarežģītus celtniecības apstākļus. Labvēlīgi vai nosacīti labvēlīgi celtniecības apstākļi ir Centra apkaimes centrālajai daļai. Tur gruntsūdeņi ieguļ vismaz 1,5 m dziļumā (pārsvarā 1,5-3,0 m), bet ģeoloģiskajā griezumā raksturīgas vidēji blīvas smilšainas gruntis ar pārsvarā smalkas smilts starpkārtām.
Ūdeņi
Lielākais ūdens objekts apkaimē ir Daugava, kuras platums no Citadeles līdz Ķīpsalai nedaudz pārsniedz 600 m. Savukārt otrs būtiskais ūdens objekts Centra apkaimē ir Pilsētas kanāls, kurš plūst gar apkaimes rietumu malu, vijoties cauri Bulvāru loka apstādījumiem. Pilsētas kanāls ir izveidots mākslīgi, nojaucot Rīgas aizsargvaļņus (1857.g.) un daļēji aizberot nocietinājuma grāvi. Kanāls savienots ar Daugavu autoostas apkaimē (to kanāla daļu sauc par Kārļa baseinu un tas neatrodas Centra apkaimes teritorijā) un caur Andrejostas līci. Kopējais Pilsētas kanāla garums 3,2 km (lielākā tā daļa atrodas Centra apkaimes robežās), bet dziļums 1,5-2,5 m.
Dabas teritorijas
Dabas un apstādījumu teritorijas Centra apkaimē aizņem 34,9 ha lielu platību. Šo dabas un apstādījumu teritoriju lielākie nogabali izvietoti apkaimes R daļā Bulvāru loka robežās – Kanālmalas apstādījumi, Vērmanes dārzs, Esplanāde, Kronvalda parks. Atsevišķas mazākas dabas un apstādījumu teritorijas noteiktas arī citās apkaimes daļās (jo īpaši apkaimes ZA daļā).
Kanālmalas apstādījumu platība ir 10,5 ha. Tie veidoti ainaviskā stilā, izmantojot arī regulārā stila elementus. Kanālmalas apstādījumus sāka ierīkot laika posmā no 1856. − 1857.gadam, pēc Rīgas vaļņa nojaukšanas, pārveidojot nocietinājuma grāvi par kanālu un 1858. − 1859.gadā uzceļot pirmos kapitālos tiltus pāri kanālam. Sākot ar 1880.gadu, Kanālmalas apstādījumus pārveidoja pēc G.F.F.Kūfalta projekta. 1887.gadā Bastejkalnā pārkārtoja ceļus un apstādījumus, uzcēla paviljonu, 1898.gadā ierīkoja akmens krāvumus, strautiņu ar kaskādēm, ūdenskritumu un alpināriju. 20.gs. 20.-30.gados Kanālmalas apstādījumi rekonstruēti pēc A.Zeidaka projekta – mainīts ceļu izvietojums, apstādījumi papildināti ar ziemcietēm, izveidotas gleznas ainavas. Kanālmalas apstādījumos aug 19 vietējās kokaugu sugas (arī parastā īve) un 110 introducēto kokaugu taksoni, to vidū vairāki ļoti reti koki (divdaivu ginks, Amerikas (Kanādas) ragukoks u.c.).
Vērmanes dārza (parka) platība ir 5 ha. Kā sabiedriskais dārzs tas atklāts 1817.gadā, kura sākotnējo teritoriju (0,8 ha) pilsētai dāvināja A.Ģ.Vērmane. Vērmanes dārzu veidoja pēc ainaviskā principa, vairākkārt paplašināji, līdz to 1859.gadā iekļāva apbūve. 1880.gadā Vērmanes dārzu pārveidoja pēc G.F.F.Kūfalta projekta – iestādīja vairākus tūkstošus svešzemju koku un krūmu, 1899.gadā ierīkoja pirmo rozāriju Rīgā. 20.gs. 30.gados Vērmanes dārzu rekonstruēja pēc A.Zeidaka projekta – paplašināja ceļus, ierīkoja plašus zālienus, ziemciešu stādījumus, jaunu rozāriju, rotaļu laukumu, uzbūvēja estrādi. Vērmanes dārzā aug 10 vietējo kokaugu sugu un 71 introducēto kokaugu taksons (piemēram, Mandžūrijas riekstkoks, ošlapu pterokārija u.c.). Esplanādē apstādījumus ierīkoja tikai 20.gs. sākumā pēc G.F.F.Kūfalta projekta. Tās pašreizējā platība ir ap 8,7 ha.
Esplanādes apstādījumos dominē regulārais princips. 1950. − 1952.gadā apstādījumi pārkārtoti pēc arhitekta K.Plūksnes un dendrologa A.Kapakļa projekta – izveidoti betona plākšņu seguma ceļi, zālieni, kuros ir koku un krūmu grupas, ziemciešu stādījumi, ierīkots rozārijs, bērnu rotaļu laukums. Esplanādes apstādījumos aug 10 vietējās kokaugu sugas un 82 introducētie kokaugu taksoni (piemēram, meža dižskābarža šķirne Atropunicea, Amūras korķakoks u.c.).
Kronvalda parka platība ir 13 ha. Tā apstādījumi veidoti ainaviskā stilā, izmantoti arī regulārā stila elementi. Kronvalda parku pilsētas kanāla labajā krastā sāka ierīkot 1863.gadā vācu Strēlnieku biedrība. 1883.gadā pēc G.F.F.Kūfalta projekta apstādījumus ierīkoja pie kādreizējās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes. 20.-30.gados Kronvalda parks pārveidots pēc A.Zeidaka projekta – ierīkotas puķu dobes, rozārijs, strūklaka ar skulptūrām, iestādīts daudz introducētu koku un krūmu. Kronvalda parkā aug 22 vietējās kokaugu sugas un 105 introducēto kokaugu taksoni (piemēram, kazaku kadiķis, gurķu magnolija u.c.).
Teritorijas izmantošana
No apbūves teritorijām Centra apkaimē lielāko daļu aizņem centra apbūves teritorijas – 163,7 ha no apkaimes kopējās platības, tādējādi uzsverot šīs apkaimes blīvo un izteikti daudzfunkcionālo apbūves raksturu atbilstoši faktiskajai un arī vēlamajai situācijai nākotnē. Šāds centru apbūves teritoriju statuss noteikts gan Citadeles rajonā apkaimes R daļā, gan Forburgā, gan lielākajā daļā pārējo apkaimes teritoriju.
Salīdzinoši lielu platību Centra apkaimē aizņem publiskās apbūves teritorijas – 51,4 ha no apkaimes kopējās platības, jo apkaimē izvietots ļoti liels skaits dažādu sabiedrisku iestāžu. Publiskās apbūves teritorijas koncentrējas 2 apkaimes daļās – Bulvāru loka rajonā, kā arī apkaimes ZA daļā (kvartālā starp Brīvības, Bruņinieku, A.Briāna un Šarlotes ielām).
