Apkaimes vēsturiskais apraksts
“Rīgas vēsturiskais centrs” ar tajā saglabājušos samērā neskarto viduslaiku un vēlāko pilsētbūvniecisko struktūru, jūgendstila piesātinājumu un kvalitāti un 19.gs. koka arhitektūru ir unikāla vērtība, kam līdzīgas nav nekur citur pasaulē. Rīgas vēsturiskā centra iekļaušana UNESCO Pasaules Mantojuma sarakstā apstiprina šī kultūras objekta īpašo universālo vērtību, kuras saglabāšana ir visas cilvēces interesēs”, ar šādu pamatojumu Rīgas pilsētas vēsturiskais centrs, 1998. gadā tika iekļauts UNESCO Pasaules Mantojuma sarakstā.
Rīgā relatīvi neskarta ir saglabājusies tās vēsturiskā pilsētbūvniecības attīstības secīgā struktūra – tā ir hrestomātiska robežjoslu jeb t.s. nomaļu teorijas iemiesojums, proti, kad katrs jauns pilsētas augšanas periods iekļauj sevī nomali, veicinot agrāk šķirto pilsētas daļu saplūšanu vienotā organismā vienlaicīgi saglabājot atmiņas par bijušās nomales oriģinālajām funkcijām un motivējot tālākas izplešanās barjeras veidošanos; straujas augšanas periodi mijas ar stagnāciju.
Rīgas centra izveide ir uzskatāms iepriekšminētās teorijas iemiesojums, tā kā Rīga vēsturiski ir bijusi tirdzniecības, tranzīta un rūpniecības pilsēta, saimnieciskā darbība īpaši aktivizējās 18.gs. vidū, kad Rīgas osta kalpoja kā tilts starp Krievzemi un Rietumvalstīm, tika attīstītas manufaktūras u.tml., attiecīgi strauji pieauga iedzīvotāju skaits, no kuriem lielākā daļa bija spiesta apmesties priekšpilsētā, jo tagadējā Vecrīga jeb tolaik vienkārši Rīga bija kļuvusi pārapdzīvota un antisanitāra.
19. gadsimtā Rīga (tagadējā Vecrīga) varēja augt un attīstīties tikai uz priekšpilsētas rēķina, jo ap šo laiku priekšpilsēta, kas kopš 1784. gada bija relatīvi attīstīta, tā kā to regulēja Rīgas izbūves projekts (1769) – ceļu trases mijās ar regulāru ielu tīklojumu, koka dzīvojamā apbūve ar apstādījumiem; 1812.g. ugunsgrēks, kas nopostīja visu priekšpilsētas apbūvi, iezīmēja kardinālas pārmaiņas arī kvalitatīvā nozīmē, jo liela daļa zemes īpašnieku nekavējoties sāka būvēties no jauna tajās pašās vietās, algojot tos pašus meistarus, taču ēku izskats un darināšanas veids nu vairs nebija iepriekšējam gadsimtam raksturīgs. Nocietinājumi traucēja pilsētai kļūt par vienotu organismu; nepieciešamība attīstīties sadūrās ar nepieciešamību ievērot aizsardzības apsvērumus, tā kā Rīga vēl joprojām bija nozīmīga Krievzemes D un R robežu aizsardzībā. Tiesa, atbrīvošanās no nocietinājumiem jau bija izplatīta procedūra citās Eiropas pilsētās un 1857. gadā arī Rīgai tika anulēts cietokšņa statuss. Rezultātā, līdzīgi kā Gēteborgā, Brēmenē, Vīnē, Krakovā u.c., aizsargsistēmas josla tika pārveidota par parku un sabiedrisku ēku teritoriju, kas atbilda joslas konfigurācijas īpatnībām; tai sekojoša bulvāru loks. Līdz 1963. gadam tika nojaukti nocietinājumi ap Vecrīgu – zemes vaļņi, bastioni, tika sašaurināts ūdens grāvis (tas tika atstāts, lai pilsētnieki varētu ērtāk pievest materiālus savu bulvāru lokā paredzēto māju celtniecībai), nospraustas ielas un bulvāri, uzsāktas celt kapitālas mūra ēkas.
Pilsētas kanāls ar tā apzaļumotajiem krastiem ir galvenā šķirtne starp Rīgu un tās Vecpilsētu, ļaujot pēdējai saglabāt nosacītu noslēgtību modernās pilsētplānošanas kontekstā. Pilsētas kanāla garums ir 3,2 km. Kanāla abās pusēs pakāpeniski, sākot ar 1859. gadu veidoja apstādījumus (A. Vendts, vēlāk G.Kufalts) ar vairāk nekā 130 koku šķirnēm. No aizsargvaļņu zemes tika uzbērts 15 metrus augsts mākslīgs kalns – Bastejkalns. 19. gs pašās beigās pēc G.Kūfalta projekta to pārveidoja šodien pazīstamajā izskatā, iekārtoja akmens krāvumus, ar kaskādēm, ūdenskritumiem un alpināriju.
1892. gadā koka tiltiņu nomainīja pilsētas galvenā inženiera Ā.Agtes projektētais mūra tilts. Nākošajā gadā tilta apkārtni labiekārtoja, Rīgas Putnu audzēšanas biedrība uzdāvināja pilsētas Dārzu pārvaldei divus gulbju pārus, kuriem pēc arhitekta H. Šēla projekta izbūvēja gulbju mājiņu. Šajā zaļajā teritorijā un tuvējos bulvāros tika izvietotas vairākas sabiedriskas nozīmes kultūras un izglītības iestāžu celtnes, kas tika risinātas tajā laikā aktuālajā stilistikā: eklektismā un dažādajos neostilos, piemēram, neogotikā, neobarokā, neoklasicismā, pusaploces stilā, piemeklējot stilistisko risinājumu tā, lai tas saspēlētos ar ēkas funkciju.
Tagadējā Latvijas Nacionālā opera, Latvijas Universitātes galvenā ēka, Latvijas Mākslas akadēmija, Nacionālais Teātris, arī Brīvības pieminekļa ansamblis, Rīgas Latviešu biedrības nams, Rīgas cirks un virkne citu būvju ir izcili arhitektūras un plastiskās mākslas paraugi un laikmeta nacionālo un kosmopolītisko ideju iemiesotāji. Tāpat uzmanības vērtas ir baltvācu un latviešu izcelsmes vietējo arhitektu un inženieru būvētie īres nami un villas. Bulvāru lokos tie ir īpaši grezni un dekoratīvi, tālāk prom no Vecrīgas celtie nami tiek paredzēti strādnieku ģimenēm un tāpēc ir salīdzinoši vienkāršāki.
Laika gaitā Rīgas centra apbūvē ir ieviesti it visi Rietumeiropas stili. Taisnās ielu trases atsvaidzina parki un apstādījumi, koka fona apbūve un apzaļumoti skvēriņi neapbūvēto ielu stūros (diemžēl mūsdienās, īpaši nekustamā īpašuma buma laikā, šie stūri lielākoties tika aizbūvēti, padarot ielas par vienu nebeidzamu sienu).
Kā īpaša arhitektūras veiksme ir minama jūgendstila apbūves intensitāte Rīgas centrā. Tā ir slavenā Alberta iela ar Mihaila Eizenšteina projektiem, tuvējā Antonijas, Elizabetes iela u.c. Pilsētas tapšanas laikā tas bija laikmetīgs stils, kas koncentrējās uz konstrukciju, fasādes un dekoratīvos elementus pakārtojot iekšējai struktūrai. Īpašu popularitāti iemantoja jūgendstila lokālā, Skandināvijas inspirētā modifikācija – nacionālais romantisms, ko stiprināja latviešu nacionālās pašapziņas un identitātes veidošanās. Jūgendstila sakarā minama ir arī Brīvības-Cēsu ielas apkārtne, jo arī tur ir atrodami vairāki eleganti jūgendstila paraugi, tiesa, ne tik grezni, kā, piemēram, Alberta ielā. Atsevišķas uzmanības cienīgas ir sabiedriskās celtnes un to kompleksi dziļāk Rīgas centrā, piemēram, Berga bazārs, tagadējā Rīgas 1. Slimnīca, Dailes teātris, Vidzemes tirgus u.c. Tāpat būtu jāizceļ dažādo reliģisko konfesiju sakrālās ēkas, jo tās ir ne tikai lieliskas arhitektūras pērles, bet arī saglabā sevī unikālus mākslas un lietišķās mākslas priekšmetus.
Rīgas centrā, līdzīgi kā Vecrīgā ir ļoti koncentrēts vēsturisko vērtību blīvums, sākot no šeit apskatītās publiskās telpas un tās elementiem, līdz pat tādām lietām kā sociālā un ideju vēsture, Latvijas vēsturē savu vārdu ierakstījušu personu dzīves gājums (piem., Bruņinieku ielas 12.namā vien ir dzīvojuši 13 ievērības cienīgi kultūras darbinieki! ) u.tml.; tas viss laika gaitā ir uzslāņojies, piešķirot šai pilsētas daļai tās unikālos vaibstus.
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- Latvija UNESCO un UNESCO Latvijā – 10 gadi. – Rīga: 2002. – 76.lpp.
- Bākule I. Rīgas robežjoslu jeb nomaļu teorija. – Latvijas architektūra – #1(27)/00 – 84.-87.lpp
- Holcmanis A. Vecrīga – pilsētbūvniecisks ansamblis. – Rīga: Zinātne, 1992. – 32.-34.lpp
- Feodālā Rīga. / [red. Zeids T.] – Rīga: Zinātne, 1978. – 434., 345.lpp.
- Blūms P. Koka rīga pēc 1812.gada. / Koka Rīga. – Neputns, 2001. – 67.lpp.
- Krastiņš J. Rīgas arhitektūras stili. – Jumava.
- Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari 1850-1940. – Rīa: Jumava, 2002.
- Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla. / [Banga V. u.c.] – Mantojums, 2001.
- Rīgas ielas. Enciklopēdija, 2. sēj. – R., 2008.– 258., 259. lpp.
- http://www.citariga.lv/LV/index.php?page=303&id=2&part=4
Birkas
- Jauniešu iesaiste
- Vide
- LB projekts
- Integrācija
- Uzņēmējdarbība
- NVO nams
- Atbalsts biedrībām
- Satiksme
- Kultūra
- Rīga
- Rīgas domē
- Pilsētvide
- Attīstība; Pilsētvide
- Rīgā notiek
- Sociālais atbalsts
- Sports
- Konkursa projekts
- Labklājība
- Sabiedrības līdzdalība
- Attīstība
- Atbalsts Ukrainai
- Pilsēta attīstās
- Drošība
- Sabiedrība
- Izglītība
- Veselība
Par apkaimes.lv
Projekta mērķis ir nosakot apkaimes, radīt priekšnoteikumus līdzsvarotas sociāli – ekonomiskās un telpiskās politikas ieviešanai Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā.