Apkaimes vēsturiskais apraksts
Iļģuciems atrodas Pārdaugavas ziemeļu daļā. Senākais ciems šajā apkaimē veidojās uz zemes, kas piederēja Sv. Gara konventam – iepretim Ķīpsalas ziemeļu galam, starp Rīgas-Daugavgrīvas ceļu un Zundu (Mazo Daugavu). To 1226. gadā konventam piešķīra pāvesta legāts Modemas Vilhelms. Sākotnēji tā bija neliela muiža ar saimniecības ēkām, ko lejasvācu valodā dēvēja par Hiligen geest hove (Heiligen Geist Hof). No tā arī vēlāk cēlies Iļģuciema nosaukums – vispirms tuvējo apkārtni sāka dēvēt par Hiligzeem, bet 19. gs. sākumā – Ilgezeem, Iļģuciems.
17. gs. te izveidojās neliels ciems, kura iedzīvotāji galvenokārt bija latvieši, kas nodarbojās ar dārzkopību un zvejniecību. Pamazām veidojās arī turīgo latviešu slānis, kuri nodarbojās ar preču transportēšanu, šķirošanu, svēršanu. Ziemeļu kara gados ciemu nopostīja, bet pamazām iedzīvotāju skaits atkal pieauga. Viens no Pārdaugavas daļas lēnās attīstības cēloņiem bija Daugava, kas palu laikā pārpludināja kreisā krasta zemes, aiznesdama sev līdzi mājas, lopus un arī cilvēkus. Rīgas rāte uzdeva izstrādāt projektu arī Daugavas kreisā krasta nostiprināšanai, un 18. gs. otrajā pusē akmens dambji stiepās jau gar abiem upes krastiem. 18. gs. beigās te jau bija ap 40 mājām.
Caur šo apkaimi veda divi nozīmīgi ceļi – Buļļumuižas ceļš, pa kuru no Rīgas varēja nokļūt uz Kurzemi, un ceļš, kas cauri nelielajam Iļģuciemam veda uz Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni. Vēlāk šie ceļi pārtapa par galvenajām Iļģuciema ielām – Buļļu un Daugavgrīvas ielām.
Senais Iļģuciems robežojās ar Baltāsmuižas zemēm. Muiža izveidojās 17. gs. un atradās tagadējās Baltās ielas galā. Muižiņas nosaukums vairākkārt mainījies atkarībā no tās īpašnieku vārdiem: 18. gadsimta otrā pusē to dēvēja par Dāla, vēlāk par Mellera muižu, bet 19. gadsimtā to sāka saukt par Balto muižu. Vietā starp tagadējo Spilves un Lidoņu ielu, līdzās Baltajai muižai vēl 30. gados atradās ar mežu apaudzis paugurs, t.s. Ozolkalns, ar tajā ierīkotajām Baltās muižas baronu kapenēm. Uz neapbūvētajām zemēm Baltās muižas apkaimē 1925. gadā ierīkoja ģimenes dārziņus – “Balto I” un “Balto II” koloniju. Muižas centra ansambļa ēkas nav saglabājušās – tās nodega Otrā pasaules kara beigās. Tagadējā Baltā iela ir izveidojusies no Baltās muižas parka galvenās alejas – sākotnēji tā saukta par Baltāsmuižas ielu, taču pretvāciskuma kampaņas iespaidā jau pirms kara pārdēvēta par Balto ielu. Ar padomju laika paneļa mājām apbūvēts un izpostīts arī muižas parks.
Nospraustajā Iļģuciema apkaimē atradas arī kādreizējā Nordeķu muiža, kas radusies 16. gs. 17. gs. 90. gados par tās īpašnieku kļuva Rīgas birģermeistars Vite fon Nordeks (Witte von Nordeck) un kopš tā laika to sāka saukt par Nordeķu muižu (savulaik saukta arī par Fogela, Grāves un Reima muižu – atbilstoši īpašniekiem). Kādreiz muižas īpašumā atradās 185 ha zemes, ko izmantoja galvenokārt graudkopībai. 19. gadsimtā lielāko daļu šīs zemes sadalīja apbūves gabalos, atstājot neapbūvētu tikai muižas centra ansambļa teritoriju ar plašo parku. Lielāko daļu muižas ēku nojauca 1968. gadā, paplašinot Buļļu ielu.
No 18. gs. veidotās Nordeķu muižas centra apbūves saglabājušās trīs ēkas. Pret ielu vērstā jumta izbūve un ieejas portiks ar dubultkolonnām un frontonu izveidoti 19. gs., bet vienstāvu piebūves abos ēkas galos ir 19. un 20. gs. mijas darinājums. Otra muižas dzīvojamā ēka, vienstāvu mūra celtne ar mansarda jumta izbūvi, celta 1910. gadā pēc arhitekta Heinca Pīranga projekta. 1875. gadā Nordeķu muižas teritorijā tika atvērts ebreju lūgšanu nams. Muižas ainaviskais parks iekārtots 18. gs., tas aizņem 3,6 ha un uzskatāms par vienu no vecākajiem Rīgas parkiem. Savulaik tur darbojusies kokaudzētava, bet parka malā atradušies trīs zivju dīķi. Šeit sastopama liela koku un apstādījumu sugu bagātība – ap 30 svešzemju un 15 vietējo koku sugu: ozoli, melnalkšņi, Sibīrijas ciedrupriedes, Holandes liepas, bērzi, kļavas, robīnijas, Polijas lapegles, ciedru priede, kalnu priedes, Serbijas egles u.c.
1786. gadā Iļģuciemu kā trešās (vēlākās Jelgavas) priekšpilsētas sastāvdaļu pievienoja Rīgai, par īstu pilsētas sastāvdaļu Pārdaugava kļūst tikai pēc otra dzelzs tilta (pirmais ir dzelzceļa tilts (1872)) un tramvaja līniju uzbūvēšanas 20. gs. sākumā. Sākot ar 18. gadsimta beigām Iļģuciemā sāka celt dažādas fabrikas un manufaktūras, kas īpaši strauji attīstījās 19. gadsimta otrajā pusē. Uzplaukumu labvēlīgi ietekmēja Daugavgrīvas ostas tuvums un atļauja celt mūra namus.
1794. gadā Iļģuciemā sāka darboties Lodera manufaktūra, kuras nams Tvaikoņu ielā bija saglabājies vēl pēc Otrā pasaules kara. Nordeķu muižas teritorijā laikā no 1797. līdz 1808. gadam uzņēmējs Fogels iekārtoja vienu no trim pirmajām Rīgas papīrdzirnavām. 1845. gadā E. Šmits Iļģuciemā iekārtoja mašīnskrūvju fabriku, ko inženieris H. Hekers nedaudz vēlāk reorganizēja par mašīnu rūpnīcu. Mehānismu darbināšanai fabrikā tika uzstādīta desmit zirgspēku jaudas liela tvaika mašīna.
Viens no lielākajiem uzņēmumiem bija akciju sabiedrība “Tekstil” (vēlāk “Rīgas tekstils”), kas aizņēma kvartālu starp Baltāsmuižas (tagad – Baltā iela), Riekstu un Piltenes ielu. Ražotne tika celta 1894. – 1899. gadam pēc arhitekta G. R. Vinklera un inženiera E. fon Trompovska projekta. Savulaik lielākajā Rīgas tekstilrūpniecības uzņēmumā, kurā bija 850 strādnieku, ražoja dažādus vilnas audumus. Te veica pilnu ražošanas procesu, sākot ar vilnas vērpšanu, diedziņu apstrādi, aušanu, krāsošanu un beidzot ar audumu apretūru.
Teritorijā starp Zundu un Daugavgrīvas ielu (Daugavgrīvas 77) līdz 20. gs. 20. gadiem darbojās krāsotavas “Kerkovius & Co”, bet no 20. gadiem tas bija I Rīgas mālu preču fabrikas īpašums. No 30. gadiem tā kļuva par 1884. gadā dibinātās a/s “Iļģeciema stikla fabrikas” teritoriju. No 1960. gada Iļģuciema stikla fabrika bija r/a “Latvijas stikls” galvenais uzņēmums, kas pēc neatkarības atgūšanas pārveidots par valsts uzņēmumu “Latvijas stikls”, bet 20. un 21. gs. mijā privatizēts.
1892. gada 1. maijā pilsētas valde pie Daugavgrīvas un Tvaikoņu ielas krustojuma atvēra Iļģuciema tirgu. Jau pēc četriem gadiem tirgus laukumu vajadzēja paplašināt. Kārtīgi sarindotajās koka būdās varēja nopirkt dažādus pārtikas produktus. Reizi nedēļā Iļģuciemā sabrauca apkārtējie zemnieki un pārdeva savu vedumu tieši no ratiem vai ragavām. Tuvumā — Tvaikoņu ielā atrodas Iļģuciema sieviešu cietums.
Pirmie fragmentārie Iļģuciema plānojuma projekti izstrādāti 20. gs. sākumā un 30. gados, bet 50. gados Rīgas cementa un šīfera rūpnīcas strādniekiem uzbūvētas pirmās tipveida dzīvojamās ēkas (303. sērija) (arh. V. Ramane, E. Kalniņa). 1960. gados Iļģuciemā izveidots jauns daudzstāvu dzīvojamais rajons, vietām jaucoties ar vēsturisko mazstāvu apbūvi. Rajona kompleksās rekonstrukcijas detāļplānojums tika izstrādāts 1968. gadā institūtā “Pilsētprojekts” (arhit. R. Lelis, L. Muntere, R. Paikune). Projekts noteica radikālu rajona rekonstrukciju, radot jaunu ielu tīklu, 3 mikrorajonus, sabiedrisko centru un rajona parku Nordeķu muižiņas ansambļa teritorijā.
Cilvēki
No Iļģuciema cēlies rakstnieks Zigmunds Skujiņš un komponists Raimonds Pauls. Ar Baltās muižas vārdu saistīti vairāki pazīstami cilvēki, kas te pavadījuši vasaras – Universitātes profesors Pauls Jurevičs, aviators Herberts Cukurs, rakstnieks Viktors Eglītis u.c.
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- Pāvils G. Rīgas muižiņas. Dzintarzīmes http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/RigasMuizinas/RigasMuizinuSar.htm
- No Spilves līdz Zundam 14.–20. gs. (izstādes katalogs), Pētersone P. – R.: LVVA, 1999 No Spilves līdz Zundam
- Rīgas ielas (encikl.), sast. Zalcmanis R., Pētersons B., Pētersone I., Sīpola I. – Rīga, 2008., 2.sēj. – 24.-25., 188. lpp.
