Kundziņsala

Kundziņsala ir sala Daugavas lejtecē, ko no upes labā krasta atdala Sarkandaugavas atteka. Salas garums ir ir 2,7 kilometri, bet pmatums – viens kilometrs, kopējā platība – 1,8 kvadrātkilometri.
Kundziņsalas rajonā jau pirms 300, 400 gadiem bija vairākas mainīgu izmēru salas, atsevišķos periodos pat 6 – 7 salas. Salas vēsture aizsākās 17. gadsimtā, kad, lai aizsargātu Daugavas gultni no aizsērēšanās un pilsētu no plūdiem, sāka būvēt dambjus. Kundziņsala izveidojusies pakāpeniski, sākot ar 18.gs otro pusi pēc apkārtējo aizsargdambju uzcelšanas un Daugavas gultnes padziļināšanas, saplūstot vairākām nelielām saliņām, no kurām lielākā bija Pīļu sala, kas bija atsevišķa sala vēl 19.gs beigās.

Tagadējos apveidus Kundziņsala sāka iegūt 19.gs sākumā, kad šajā rajonā paplašināja Daugavas kuģojamo gultni, izbūvēja aizsargdambjus. Dambis gar Kundziņsalu un apkārtējām neapdzīvotajām Daugavas saliņām ir 4,5 km garš. Salas Ziemeļos dambis savieno neapdzīvoto Kurpnieku un Zirgu salu. Dienvidos attekas piebērtas ar izbagarētajām smiltīm pievienojot Putnu (Pīļu) salu. Uz dažām salām aug krūmāji, bet lielākā daļa ir smilšainas ar nelieliem zālājiem.

20. gadsimta sākumā uz Kundziņsalu arī no Voleriem ar laivām vestas ganīties govis, no rītiem turp, vakarā atpakaļ. Tolaik šī vieta bijusi tikai zaļu pļavu un krūmāju nostūris, mazliet vēlāk ieradās arī pirmie iedzīvotāji, galvenokārt Sarkandaugavas fabriku strādnieki.

1958. gadā Kundziņsalas 9. šķērslīnijas 4. mājā dzīvojusi uz to brīdi vecākā salas iedzīvotāja Anna Kūliņš. No raksta par Kundziņsalu žurnālā „Zvaigzne” autora vārdiem izriet, ka 97 gadus vecā sieviete dzimusi 1861. gadā. Pēc kundzes atmiņām 1871. gadā, desmit gadu vecumā, kad viņa pārvākusies uz Rīgu, Voleriem, Kundziņsalā bijušas vēl tikai kādas astoņas mājas, krastā bijusi striķu vītuve, turpat arī liellaivu būvē strādājis viņas tēvs. Mājas Kundziņsalā sāktas celt līdz ar rūpnīcu „Provodņik”, fabrikas vadība devusi strādniekiem aizdevumu māju celtniecībai.

Rūpnīca “Provodņik” tika dibināta 1888.gadā Sarkandaugavā. Tur ražoja dažādus gumijas izstrādājumus tehniskām un ķirurģiskām vajadzībām, galošas, automašīnu riepas, ugunsdzēsēju šļūtenes, izolācijas materiālus, kā arī gumijas rotaļlietas, lielākoties – bumbas. Veiksmīgi izvēršot rūpniecisko darbību un piedāvājot augstvērtīgu produkciju, „Provodņik” kļuva slavens ne tikai cariskajā Krievijā, bet visā pasaulē. Pirmā Pasaules kara laikā rūpnīcas iekārtas evakuēja uz Maskavu, bet pēc kara uzņēmuma akcionāriem diemžēl neizdevās pilnībā atjaunot rūpnīcas darbību un 1928.gadā uzņēmumu likvidēja.

1946.gadā bijušajā „Provodņik” teritorijā tika uzsākta Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcas iekārtošana, un tajā sāka strādāt daudzi bijušā uzņēmuma „Provodņik” strādnieki. RER savu darbību izvērsa, ražojot elektrovilcienu un pasažieru vagonu elektroiekārtas un vēlāk šajās nozarēs kļuva par vadošo uzņēmumu visā Padomju Savienībā.

Pirmā Pasaules kara laikā, kad „Prvodņiku” iekārtas evakuēja uz Krieviju, līdzi tika ņemti arī strādnieki, līdz ar to daudzas mājas Kundziņsalā palika neapdzīvotas. Ir ziņas, ka Kundziņsalā jau Pirmā pasaules kara laikā ir atradies tā iesauktais “zvēru dārzs” – komunistiskā režīma koncentrācijas nometne. Pēc atsevišķām ziņām, Latvijas koncentrācijas nometnēs tika ieslodzīti aptuveni 10 000 cilvēku. Padomju Latvijā plosījās bads un epidēmijas, un ieslodzīto stāvoklis bija neapskaužams. Piemēram, Gulbenes koncentrācijas nometne nebija nekas vairāk kā ar dzeloņdrātīm apjozta pļava ar šķūni. Šie dīvainie veidojumi, „koncentrācijas lēģeri”, tautā ieguva nosaukumu “zvēru dārzi”. Tādu “zvēru dārzu” bija visai daudz […]. Rīgā bija vismaz četri “zvēru dārzi” – Zaķusalā, Kundziņsalā, Sarkandaugavā, Mežaparkā. To iemītnieku liktenis bija dažāds – daudzi nomira no bada, daudzus nošāva, bet lielu daļu 1919. gada vasarā izdevās atbrīvot vācu un igauņu karaspēkam.

Sabiedrisko dzīvi Kundziņsalā organizēja Brīvprātīgo ugunsdzēsības biedrība (BUB) un Labierīcības biedrība. Ugunsdzēsēji rīkoja varenus ugunsdzēsības, bērnu un rudens svētkus, uzcēla estrādi, rīkoja balles. Pirmā automašīna te parādījās 1939.gadā, aizsargu lidotājam, ilggadējā salinieka Jāņa Gulbja tēvam.

Pēc Otrā pasaules kara Kundziņsalas konfigurācija ievērojami mainījusies. Attekas un līči salas Sarkandaugavas pusē un tās lejasgalā aizbērti, uzskaloti vai pārpurvojušies. Bijusī Kurpnieku sala ar tās augšdaļu Zirgu salu un Iļķeniešu jeb Rutku salu pilnībā saplūdušas ar Kundziņsalu un tagad ir tikai pussalas tās lejasgalā. Gulbju sala, Maz Iļķeniešu sala un nelielā Butovica sala agrāko salu raksturu zaudējušas pilnībā.
1959. gadā salu ar Sarkandaugavu savienoja dzelzsbetona tilts, no Lakstīgalu pussalas ir arī dzelzceļa pievads. 70. gadu beigās un 80. gados, izbūvējot tirdzniecības ostas konteineru terminālu salas Rietumu krastā, tika likvidēta bijusī Lieldaugavas krastmala un tās apbūve, izbūvējot dzelzceļa līniju gar salas Austrumu krastu, likvidēta tās tuvumā esošā apbūve un līniju tīkls, vecā apbūve nojaukta arī 1. un 2.līnijā gar Sarkandaugavu.

Rīgas jūras tirdzniecības ostas komplekss Kundziņsalā ir kopš 1981. gada. Iespējams, ka šie nebija pēdējie Kundziņsalas pārveidojumi, jo tās teritoriju pilnībā paredzēts atvēlēt ostas vajadzībām. Jau 30. gados, izstrādājot Rīgas apbūves plānu, Kundziņsala līdz ar Daudersalu un Zirgu salu bija iekļauta Rīgas ostas tālākai izbūvei atvēlētajā teritorijā.

Rakstnieka Andra Zeibota ģimene mīt Kundziņsalā kopš paša Kundziņsalas apdzīvošanas sākuma – četrās paaudzēs. Dramaturga atmiņas par dzimto vietu aprakstītas 1981. gadā žurnālā ”Liesma”. Kaut arī Kundziņsalu Rīgas pilsētai pievienoja jau 1917. gadā, līdz pat 1959. gadam no salas uz pārējo pilsētas daļu varēja nokļūt, izmantojot laivas vai arī ziemā šķērsojot upi pa ledu. Tomēr arī pirms tilta uzbūvēšanas kundziņsalieši nebēdājuši – gandrīz katrā mājā bija laiva, ar ko pārcelties upei pāri. Ja vēlējās, ļaudis uz Sarkandaugavu varēja pārvietoties arī ar maksas kuģīti. Kaut arī ar kuģīti uz otru krastu varēja pārcelties dažās minūtēs, maksa par to bija desmit kapeikas, tomēr ikdienā kundziņsaliešiem lielas vajadzības skriet uz pilsētu nebija. “Šeit vienmēr ir bijis veikals (kopš 90. gadu beigām gan vairs nav), astoņgadīgā skola, bērnudārzs un ugunsdzēsības biedrība. Katram bija savs dārzs un lopi. Reti kuram iedzīvotājam pie mājām nebija kūts. Kundziņsalā taču bija tik labas ganības!” – atceras rakstnieks. Minētā kuģīša nosaukums bija „Vilnis”.

Kundziņsalas apdzīvotajā daļā ir vairāk par 100 dzīvojamām mājām, salas Rietumu daļu aizņem Rīgas jūras tirdzniecības ostas komplekss un konteineru termināls. Rīgas Tirdzniecības ostas Konteineru termināls ir lielākais šāda veida termināls Baltijas jūras Austrumu piekrastē. Tomēr apdzīvotajā Kundziņsalas daļā joprojām valda klusa laucinieciska noskaņa. Pat pastkastītes te novietotas vienkopus krustcelēs, nevis pie dzīvokļu durvīm, kā tas pilsētā pierasts. Arī ielu [līniju] un māju numurus uz kastītēm neraksta, tikai tās saimnieku uzvārdus.