Pleskodāle

Pleskodāles apkaime atrodas pilsētas rietumdaļā, kas atrodas uz bijušo Pleskodāles un Šampētera muižu, kā arī nedaudz uz Bieriņu muižas zemes un 1924.gadā tika iekļauta Rīgā. Tās nosaukums cēlies no zemnieku māju apzīmējuma. 1689.gadā Elsingu ģimenei māju nomāja zemnieks Simons Dāls, bet Lielā Ziemeļu kara laikā – Juis Dāls. Mājas tika dēvētas par Dālhofu arī pēc karā nopostīto ēku atjaunošanas. Savukārt 1764.gadā kā nomnieks minēts zemnieks Bliesko (Plieske, Plisko, Pliskais), tad mājas sauca par Pliske Dale jeb Pleskodāli. 1833.gadā minēto īpašumu iegūst litogrāfijas darbnīcas īpašnieks un mākslinieks Kārlis Hausvalds, kurš muižu arī iemūžinājis. Kā liecina litogrāfija, māju saimniecība ir bijusi ievērojama. 1839.gadā Krievijas izglītības ministrs apstiprināja Rīgas biedrības Pleskodāle statūtus.

1840.gadā desmit Rīgas pilsoņi biedrības vajadzībām iegādājās pārdošanā izsludināto Pleskodāles muižu ar 208 pūrvietu zemes, kur izvietot glābšanas un audzināšanas iestādi Rīgas evaņģēliski luteriskās konfesijas draudzes paklīdušajiem bērniem, lai palīdzētu tiem iesaistīties sabiedrības dzīvē un apgūt kādu amatu.

Latvijas Brīvības cīņu laikā Pleskodāles biedrība kļuva par grūti pāraudzināmo zēnu iestādi, savukārt pēc tās slēgšanas tika izveidots Pleskodāles mazpulks ar savu kori un orķestri. Apskatot preses hroniku atklājas, ka mazpulks bieži vien iesaistījās reprezentatīvi un sociāli orientētos pasākumos. No 1940. − 1941.gada biedrības vietā izveidoja un pēc kara atkal atjaunoja Rīgas 1.bērnu namu, kas 1960.gadā pārtapa par Rīgas 3.internātskolu. Bērnu nama un internātskolas rīcībā tika nodota plašā piemuižas teritorija, kuru, kā liecina periodika, izmantoja saimniecībai (siltumnīcas, kūts, vistu ferma, augļu dārzs, u.c.), kā arī bērnu izglītošanai.

Mūsdienās daļā no bijušās muižas teritorijas ir uzbūvēta ASV vēstniecība. Bez jau minētās skolas, zaļās teritorijas apbūvē saglabājies Šampētera muižas neatsavināmās daļas atstātā zaļā zona − tagadējais Šampētera mežs starp Jūrkalnes un Šampētera ielu. Šajā vietā vēl 1990.gados bija redzama Šampētera muižas ēka (plašāka informācija aprakstā par Šampētera apkaimi).

Kā liecina Babītes un Piņķu muižu ceļa plāni, Dālenhofa ir bijis svarīgs punkts ceļā uz Beberbeķu muižu vai arī uz Sloku gar Babītes ezera dienvidu malu. Kalnciema ceļš, kas stiepies krietni ārpus pilsētas, mūsdienās veido senāko no apkaimes ielām.

1852.gadā Āgenskalnā tika iesvētīta jaunā Mārtiņa baznīca. Lai vecākās Jāņa baznīcas draudze nezaudētu līdzšinējās privilēģijas, jaunizveidotajai draudzei vajadzēja vienoties: „Mārtiņa baznīca, lai nemazinātu Jāņa baznīcas draudzes ienākumus, apņemas nekad neierīkot pašai savu kapsētu un neturēt sevišķus līķratus, bet gan tikai nestuves, kuras lietojamas, vienīgi izvadot mirušo no baznīcas.” Tomēr pēc 30 gadiem vienošanās tika lauzta un 1881.gadā tika nodibināti Mārtiņa draudzes jeb Pleskodāles kapi, kuri dažkārt tiek dēvēti ar kļūdainu nosaukumu − Mārtiņa kapi, kas sakrīt ar tāda paša nosaukuma kapiem Slokas ielā. Kapos apglabāti 1905.gada revolucionārās kustības, Pirmā un Otrā pasaules kara dalībnieki, kā arī strēlnieki. Turpat arī atrodams vienīgais apkaimes valsts nozīmes piemineklis, proti, tēlnieka Jāņa Zariņa 1949.gadā veidotais kapa piemineklis inženierim Leonīdam Māleram. Pleskodāles kapi atrodas starp Kalnciema, Upesgrīvas, Ventas un Lielirbes ielu un veido apkaimes zaļo teritoriju.

Liela daļa no apkaimes ielām – Šampētera, Jūrkalnes, Zalves, Volguntes un Kalnciema – sakrīt ar Šampētera apkaimi. Vairākas mūsdienu ielas senāk nesušas muižas nosaukumu – Jaunmoku, Remtes, Jaunpils, Krūzes( Dr. Poršes no 1942-4), Kukšu un Rudbāržu( Launkalna muižas iela 1902, Kuksermuižas iela 1930) – kas liecināja par pagātnē esošo piepilsētas muižiņu eksistenci, bet pakāpeniski muižu vārds tika noņemts, līdz 1938.gadā tika likvidēti visi nosaukumi, kuros vēl bija saglabājies minētais apzīmējums.

Lielirbes un Astras ielas ieskauj senu, bijušo muižas ceļu ierīkotās koku alejas. Astras ielā 11 atrodama ievērojamā latviešu tēlnieka Kārļa Zemdegas darbnīca un māja, kurā viņš strādāja no 1937. − 1963.gadam, kas vēlāk tika atdāvināta Latvijas Mākslas akadēmijai. Zolitūdes un Šampētera ielas stūrī, pašreizējā hoteļa ABC vietā, vēl 1941.gadā atradās augstākā apkaimes kāpa, uz kuru ziemā vietējie iedzīvotāji devās slēpot un kurā atradās arī meteorologu tornis.

Pirmās Latvijas republikas laikā praktiski neapbūvēta teritorija iezīmējās kvartālā starp sekojošām ielām: Zolitūdes, Šampētera, Pleskodāles un Zalves, kur notika sarīkojumi brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem.

Apkaimes apbūve līdzīgi kā Šampēterī ir nomalei raksturīga: šeit atrodamas 19.gs. beigās celtās mājiņas, arī divstāvu standarttipa daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas ar ieeju no kopīga koridora, tāpat arī sanitārais mezgls. Šīs ēkas tika celtas, lai 19. un 20.gs. mijā spētu izmitināt Rīgas nomales rūpnīcās strādājošos. Diezgan ierasta Pleskodāles privātmāju ēku vidū ir pavisam nelielu pusotru stāvu ēku tipveida apbūve, piemēram, Zaru ielā 22 un 18.

Pleskodālē atrodami arī ievērības cienīgāki arhitektūras objekti: jūgendstila izpausmes vērojamas Šampētera ielas 77/75 mājā, bet greznākas koku detaļu izmantojums vienkāršākā ēkā – Šampētera 76. Pilsētas galvenā arhitekta (1879 − 1915) Reinholda Šmēlinga projektētās, 1912.gadā celtās skolas ēkas piemērs aplūkojams Kalnciema ielā 116.

Pašreizējās Mūzikas internātskolas pārziņā esošā ēka liecina par intensīvo skolu celtniecības periodu 20.gs. sākumā, kad vairākām skolām tika piemērots līdzīgs risinājums ar niecīgām izmaiņām: fasādē izmantots gaišs apmetums savienojumā ar sarkaniem ķieģeļiem, būvapjoma kārtojumā asimetrija, stāvi dakstiņu jumti, u.tml. Apkaimes apbūvē pirmās Latvijas brīvvalsts laikā vēl bija sastopamas saimniecības ar laukiem raksturīgu sadzīvi, piemēram, 1938.gadā Pleskodāles ielā 21 bijuši zirgi un govis, kas nodrošināja savu un arī citu tuvējo iedzīvotāju ar pienu un citiem produktiem.

Staļina laikā celtās monolītās, neoklasicistiskās ēkas, pielāgojoties vietējai apbūvei, sniedzas tikai 3 stāvu augstumā (Kalnciema ielā 116 un 116a). Hruščova laikā apkaimē tika uzbūvētas dažas nelielas, no baltā ķieģeļa celtas trīsstāvu daudzdzīvokļu mājas (Zalves ielā 33 un Kalnciema ielā 118 un 120). Funkcionālisma arhitekts Dāvids Zariņš (1892 − 1980) atgriezies no deportācijas, 1955.gadā uzcēla sev savrupmāju Remtes ielā 2. Zalves dārzā, Zalves ielā 37 un 35 būvētās mājas ir labs piemērs, kā mūsdienīga arhitektūra var harmoniski iekļauties ne tikai apkaimes raksturā, kurā dominē piemāju pagalmu zaļotnes, bet arī apbūvē ar neliela augstuma ēkām.

Neskatoties uz dažādo apbūves laiku, apkaime var lepoties ar viendabīgu mazstāvu (pārsvarā 1 − 3) apbūvi, kas rada jauku pilsētas nomales iespaidu.

Laikam ejot apkaimi ir ieskāvuši tādi lielie tirdzniecības centri kā Spice starp Jaunmoku un Remtes ielu un Maxima starp Kalnciema un Jūrkalnes ielu. Tāpat arī saimniecības preču lielveikals Depo uz K.Ulmaņa gatves. Būtiski apkaimes un arī visas pilsētas ainavu izmainījuši Panorama Plaza nekustamo īpašumu projekts, kura dominējošās daudzstāvu ēkas iezīmē tādas kā “pilsētas vārtu funkcijas”, ņemot vērā to novietojumu vairāku pilsētai nozīmīgu transporta artēriju krustpunktā.