Salas

Latvijas atbrīvošanas cīņās, bermontieši Lucavsalas muižiņā bija ierīkojuši savu priekšposteni. Pie lielajiem kokiem bija piesieti pakāpieni apkārtnes novērošanai.

19.gs vidū salā bijuši septiņi nomnieki, tāds pats zemes īpašnieku skaits uzrādīts arī 1939.gadā pilsētas gruntsgabalu sarakstā. 1935.gadā šeit jau bija reģistrēti 109 iedzīvotāji. Lielākā saimniecība Lucavsalā bija Lucavmuižai. Tās saimniecības ēkas bijušas no koka uz 1-2 m augstiem pamatiem – aizsardzībai pret plūdiem. Ar Bieķēnsalu un cietzemi Lucavsalu tās vidusdaļā savienoja koka tiltiņš pār Bieķengrāvi. Saimniecību iztikšanas avoti galvenokārt bija piensaimniecība un sakņu dārziņi. Pļavas zemāko daļu, kas plūdos mēdz applūst, izmantoja ganībām. Lucavsalā galvenokārt audzēja kāpostus, ražu vedot uz tirgu. Tāpat arī piena produkti tika vesti pārdošanai tirgū. Lucavsalieši nodarbojās arī ar zvejniecību.

Pirms Pļaviņu HES uzbūvēšanas Lucavsalā pavasaros bieža parādība bija pali, kad zemākās salas vietas applūda pilnībā. Tas arī ir iemesls, kādēļ Lucavsalā labāk attīstījās piensaimniecība – applūstošās teritorijas nevarēja izmantot lauksaimniecībā, toties ganībām gan. Laucinieciskās idilles laiki Lucavsalā beidzās līdz ar Salu tilta celtniecības sākumu 1967.gadā. Tika izmainīta gan ekoloģiskā, gan sociālā aina, jo viesstrādnieki, kas būvēja tiltu, tika izmitināti barakās pie Lucavsalas muižas. Barakas un citus būvdarbu atribūtus Lucavsalā nojauca tikai 90.gados. Salu tilta būvniecība tika pabeigta 1977.gadā.

Viena no svarīgām Lucavsalas kvalitātēm ir dižkoki. Šī sala ir vieta, kur aplūkojama Rīgas resnākā vīksna un liepa. Vīksnas stumbra apkārtmērs sasniedzis jau 6,30 m. Aptuveni 2,5 m augstumā koka stumbrs sadalās divās starās. Stumbra viducī izveidojies dobums, kas aizklāts ar metāla režģi. Dobuma piesegšanai izmantots metāla režģis, lai netraucētu koka stumbra dabisko ventilāciju. Agrāk, lai cilvēki neaizdedzinātu kokus, dobumus aizmūrēja ar ķieģeļiem un betonu, taču tas radīja labvēlīgus apstākļus sēnīšu slimībām un trupei. Turpat blakus, gandrīz pašas Mazās Daugavas malā slejas Lucavsalas dižliepa, kura ir ne tikai dižākā Rīgā, bet arī viena no iespaidīgākajām Latvijā. Kad liepa mērīta pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, tās apkārtmērs bija pieci ar pusi metri, tagad tā pieņēmusies pāri sešu metru atzīmei.

Zaķusala

Zaķusala ir viena no salām, kas atrodas Rīgas centrālajā Daugavas daļā un kura ir izveidojusies, saplūstot vairākām mazākām salām. 1621.gadā Poļu-zviedru kara laikā uz vienas no tām atradies Frīdrihsalas cietoksnis (latīņu: Castellum in insula Fridericiana). Ap 1785.gadu ledus iešanas laikā izveidojās jauna sala, uz kuras atrada slīkoni, tādēļ to nosauca par Miroņu salu. 18.gs. beigās J.K.Broce šajā vietā Daugavā pieminējis Mušu, Frīdriķa, Zaķu un Miroņu salas.

Savukārt 19.gs. no kādreizējās Mušu salas izveidojās Zaļais sēklis, starp to un Frīdrihsalu bija šaurums. No 1882. − 1883.gadam augšpus salas uzbūvēja dambi, kas novērsa salas krastu izskalošanos. 1889.gadā šī būve tika nobruģēta ar laukakmeņiem, pēc dambja uzbūves 20.gs. sākumā Frīdrihsala saplūda ar Zaļo sēkli un izveidojas tagadējā Zaķusala.

Tajā atrodas Rīgas radio un televīzijas tornis, kas tika uzcelts 1986.gadā. Jāpiebilst, ka tā ir augstākā celtne Baltijas valstīs.

Kazas sēklis

Kazas sēklis ir neliela, jauna palienas sala Rīgā, Zemgales priekšpilsētā, kura radusies 20.gs. sākumā. Tā atrodas Daugavas lejtecē pie kreisā krasta, starp Bieķengrāvi un Mazo Daugavu, augšup Lucavsalai. Sala vietām ir apaugusi ar krūmiem un pļavām, uz tās atrodas mazdārziņi. Kazas sēkli no Lucavsalas atdala 30-50 m plata atteka un savieno divi nelieli tiltiņi. Šī sala ir trijstūrveida formas, garums ir 0,7 km, bet platums − 0,5 km.