Apkaimes vēsturiskais apraksts
Salas ir Rīgas pilsētas apkaime Zemgales un Latgales priekšpilsētās, to kopumā veido 3 salas — Zaķusala, Lucavsala un Kazas sēklis.
Lucavsala
Lucavsala ir sala Daugavā pie upes kreisā krasta un Rīgas pilsētas teritorijā tika iekļauta 1904.gadā. Tā ir vidēji liela sala Daugavas lejtecē, starp Daugavas atteku Mazo Daugavu (Lucavdaugavu) un Bieķengrāvi. Salas garums ir 2 km, platums 1 km un tā ir 0,5-3 m augsta.
Lucavsalas platība izveidojusies 18.-19.gs., sākotnēji tās vietā bija četras līdz piecas mazākas saliņas, bet pēc Daugavas gultnes bagarēšanas Lucavsala saplūda ar šauro un garo Jumpravsalu. 20.gs. Lucavsalas Ziemeļrietumu galu joprojām dēvēja par Jumpravsalu. Salas Dienvidos aiz Daugavas attekas gultnes piekļaujas Kazas sēklis – neapdzīvota upes sanesu sala. Lucavsalu ieslīpi šķērso pārpurvoti 50-70 m plati pazeminājumi ar dūņainiem, aizaugušiem ezeriņiem − bijušo Daugavas atteku gultnes, kas laika gaitā izzudušas, vairākām salām savienojoties un izveidojot pašreizējo Lucavsalu.
Lucavsala rakstos minēta jau 1559.gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs to dāvāja savam vasalim. Blakus gar Bieķengrāvi stiepās garā un šaurā Jumpravsala, kas viduslaikos piederēja cisterciešu sieviešu klosterim vecpilsētā. No šī laika cēlies salas nosaukums (vāciski − Jungfrau, latviski − jumprava/jaunava), līdz pat Latvijas brīvvalsts nodibināšanai pilsētai piederēja tikai Jumpravsalas zemes, tās augstākajā vietā jau kopš 17.gs. atradās Lucavmuiža. Pārējā Lucavsalas daļa nepiederēja pilsētai, tā bija brīva bruņinieku muiža. 17.gs., uz vienas no saliņām, kas tagad veido Lucavsalu, dzīvojis Klāss Lucauss, no viņa uzvārda arī cēlies salas nosaukums (Lutzausholm).
Mazās Daugavas krastā, blakus Lucavsalas muižai atrodas piemineklis krievu karavīriem. 1700. – 1701.gadā Ziemeļu kara laikā Rīgu aplenca sakšu – poļu karaspēks, pāreju pār Daugavu Lucavsalā sargāja Polijas sabiedrotās Krievijas karaspēka daļa. Jūlijā notika slavenā Spilves kauja, kuras gaitā zviedri Kārļa VII vadībā sakāva sakšus. 10.jūlijā, sakšiem panikā bēgot no kaujas lauka, 400 krievu karavīri Lucavsalā nepaspēja atkāpties un palika ielenkumā. Paliekot uzticīgs karavīra pienākumam, garnizons uzsāka nevienlīdzīgu kauju un no 10. – 21.jūlijam visi karavīri krita un turpat salā tika apbedīti, kad ar novēlošanos pie Rīgas pienāca krievu armijas galvenie spēki. Par godu traģiskā notikuma 190.gadadienai, krievu valdība nolēma Lucavsalā, blakus Lucavmuižiņai, novietot pieminekli. 1891.gadā Rīgas pilsētas valde pēc ģenerālleitnanta Zinovjeva iniciatīvas organizēja pieminekļa celtniecību. Pēc civilinženiera B.Epingera projekta, no Somijas granīta blokiem Lucavsalā uzcēla 6 m augstu, pēc formas pareizticīgo, kapelai līdzīgu pieminekli. Tā skaldnēs attēlots pareizticīgo krusts, Pētera I monogramma ar gadskaitli 1701 un Aleksandra III monogramma ar pieminekļa celšanas datējumu 1891. Veltījuma teksts krievu valodā uz pieminekļa pakājes vēsta: „1891.gadā šo pieminekli uzcēla par labklājīgiem ziedojumiem un pēc Vidzemes Ģenerālleitnanta Zinovjeva rīkojuma. 1701.gada 10.jūlijā salas aizstāvēšanā varonīgi kritušo 400 krievu karavīru piemiņai.”
Latvijas atbrīvošanas cīņās, bermontieši Lucavsalas muižiņā bija ierīkojuši savu priekšposteni. Pie lielajiem kokiem bija piesieti pakāpieni apkārtnes novērošanai.
19.gs vidū salā bijuši septiņi nomnieki, tāds pats zemes īpašnieku skaits uzrādīts arī 1939.gadā pilsētas gruntsgabalu sarakstā. 1935.gadā šeit jau bija reģistrēti 109 iedzīvotāji. Lielākā saimniecība Lucavsalā bija Lucavmuižai. Tās saimniecības ēkas bijušas no koka uz 1-2 m augstiem pamatiem – aizsardzībai pret plūdiem. Ar Bieķēnsalu un cietzemi Lucavsalu tās vidusdaļā savienoja koka tiltiņš pār Bieķengrāvi. Saimniecību iztikšanas avoti galvenokārt bija piensaimniecība un sakņu dārziņi. Pļavas zemāko daļu, kas plūdos mēdz applūst, izmantoja ganībām. Lucavsalā galvenokārt audzēja kāpostus, ražu vedot uz tirgu. Tāpat arī piena produkti tika vesti pārdošanai tirgū. Lucavsalieši nodarbojās arī ar zvejniecību.
Pirms Pļaviņu HES uzbūvēšanas Lucavsalā pavasaros bieža parādība bija pali, kad zemākās salas vietas applūda pilnībā. Tas arī ir iemesls, kādēļ Lucavsalā labāk attīstījās piensaimniecība – applūstošās teritorijas nevarēja izmantot lauksaimniecībā, toties ganībām gan. Laucinieciskās idilles laiki Lucavsalā beidzās līdz ar Salu tilta celtniecības sākumu 1967.gadā. Tika izmainīta gan ekoloģiskā, gan sociālā aina, jo viesstrādnieki, kas būvēja tiltu, tika izmitināti barakās pie Lucavsalas muižas. Barakas un citus būvdarbu atribūtus Lucavsalā nojauca tikai 90.gados. Salu tilta būvniecība tika pabeigta 1977.gadā.
Viena no svarīgām Lucavsalas kvalitātēm ir dižkoki. Šī sala ir vieta, kur aplūkojama Rīgas resnākā vīksna un liepa. Vīksnas stumbra apkārtmērs sasniedzis jau 6,30 m. Aptuveni 2,5 m augstumā koka stumbrs sadalās divās starās. Stumbra viducī izveidojies dobums, kas aizklāts ar metāla režģi. Dobuma piesegšanai izmantots metāla režģis, lai netraucētu koka stumbra dabisko ventilāciju. Agrāk, lai cilvēki neaizdedzinātu kokus, dobumus aizmūrēja ar ķieģeļiem un betonu, taču tas radīja labvēlīgus apstākļus sēnīšu slimībām un trupei. Turpat blakus, gandrīz pašas Mazās Daugavas malā slejas Lucavsalas dižliepa, kura ir ne tikai dižākā Rīgā, bet arī viena no iespaidīgākajām Latvijā. Kad liepa mērīta pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, tās apkārtmērs bija pieci ar pusi metri, tagad tā pieņēmusies pāri sešu metru atzīmei.
Zaķusala
Zaķusala ir viena no salām, kas atrodas Rīgas centrālajā Daugavas daļā un kura ir izveidojusies, saplūstot vairākām mazākām salām. 1621.gadā Poļu-zviedru kara laikā uz vienas no tām atradies Frīdrihsalas cietoksnis (latīņu: Castellum in insula Fridericiana). Ap 1785.gadu ledus iešanas laikā izveidojās jauna sala, uz kuras atrada slīkoni, tādēļ to nosauca par Miroņu salu. 18.gs. beigās J.K.Broce šajā vietā Daugavā pieminējis Mušu, Frīdriķa, Zaķu un Miroņu salas.
Savukārt 19.gs. no kādreizējās Mušu salas izveidojās Zaļais sēklis, starp to un Frīdrihsalu bija šaurums. No 1882. − 1883.gadam augšpus salas uzbūvēja dambi, kas novērsa salas krastu izskalošanos. 1889.gadā šī būve tika nobruģēta ar laukakmeņiem, pēc dambja uzbūves 20.gs. sākumā Frīdrihsala saplūda ar Zaļo sēkli un izveidojas tagadējā Zaķusala.
Tajā atrodas Rīgas radio un televīzijas tornis, kas tika uzcelts 1986.gadā. Jāpiebilst, ka tā ir augstākā celtne Baltijas valstīs.
Kazas sēklis
Kazas sēklis ir neliela, jauna palienas sala Rīgā, Zemgales priekšpilsētā, kura radusies 20.gs. sākumā. Tā atrodas Daugavas lejtecē pie kreisā krasta, starp Bieķengrāvi un Mazo Daugavu, augšup Lucavsalai. Sala vietām ir apaugusi ar krūmiem un pļavām, uz tās atrodas mazdārziņi. Kazas sēkli no Lucavsalas atdala 30-50 m plata atteka un savieno divi nelieli tiltiņi. Šī sala ir trijstūrveida formas, garums ir 0,7 km, bet platums − 0,5 km.
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- Caune A. Rīgas Pārdaugava.- Rīga., 1998. g. -137. lpp.
- Krišāns K. Lucavsala// Vides vēstis.- nr. 2/3. – Rīga., februāris/ marts 2001. g. – 40. lpp.
- Salas (Rīga) https://lv.wikipedia.org/wiki/Salas_(R%C4%ABga)
- Lucavsalas, Zaķusalas un Andrejsalas attīstība https://www.riga.lv/lv/news/lucavsalas-zakusalas-un-andrejsalas-attistiba?12184
Birkas
- Satiksme
- Kultūra
- Integrācija
- Uzņēmējdarbība
- NVO nams
- Pilsēta attīstās
- Vide
- Drošība
- Attīstība
- Sociālais atbalsts
- Konkursa projekts
- Rīgas domē
- Veselība
- Labklājība
- Jauniešu iesaiste
- Sabiedrība
- Izglītība
- Atbalsts biedrībām
- Atbalsts Ukrainai
- LB projekts
- Sports
- Pilsētvide
- Attīstība; Pilsētvide
- Rīga
- Sabiedrības līdzdalība
- Rīgā notiek
Par apkaimes.lv
Projekta mērķis ir nosakot apkaimes, radīt priekšnoteikumus līdzsvarotas sociāli – ekonomiskās un telpiskās politikas ieviešanai Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā.