Spilve ir apkaime Daugavas kreisajā krastā starp Daugavu un Bolderājas dzelzceļa līniju, ietverot Spilves pļavu austrumu daļu. Akmens laikmetā, kad citviet tagadējās Rīgas teritorijā, spriežot pēc atrastajiem arheoloģiskajiem priekšmetiem, atradās zvejnieku un mednieku apmetnes, Spilves pļavas vēl klāja ūdeņi. Latviešu valodā ar vārdu “spilve” apzīmē grīšļu dzimtas augu, kas līdzinās meldriem un niedrēm. Latvijā spilves ir tipiski purvu augi. Vēl joprojām šejienes mitrajās pļavās ir sastopami daudz niedrāju. Tiek uzskatīts, ka Spilves pļavu plašajos līdzenumos aizvēsturiskos laikos Lielupe ieplūdusi Daugavā. Savukārt, kad Lielupe savu tecējumu bija saīsinājusi, ieplūstot tieši jūrā, šeit izveidojies plašs purvājs, kurā spilves varēja augt griezdamies.
Pļavu izmantošana Spilvē sākusies tikai 15.gs. beigās. Viduslaikos Spilves pļavās netālu no Iļģuciema atradušies Svētā gara konventa īpašumi, tālāk Daugavgrīvas virzienā bijuši rātes, ordeņa un domkapitula īpašumi, bet tālāk no Daugavas atradušies Korda Bartmaņa īpašumi.
Pārdaugava bija viduslaiku rīdzinieku pļavu priekšpilsēta, jo siens ziemā bija tikpat nepieciešams kā ganības vasarā. Daudzus gadsimtus Spilves līdzenumu izmantoja pilsētnieku lopu ganībām un siena pļaušanai. Teritorija Hapaka grāvja vidustecē abpus tagadējai Bolderājas dzelzceļa līnijai vēl līdz 20.gs. tika dēvēta par Vijgriežņu pļavām. 17.gs. pļavas bija sadalītas starp pilsētu un kroni. Valstij piederošajā Spilves daļā pļavas iedalīja dažādiem ierēdņiem un Rīgas cietokšņa garnizonam. Pļavu pilsētas daļa bija nodota rātes pārziņā, to lietoja pilsētas iestādes un privātpersonas. Tika izveidots speciāls dienests teritorijas nepārtrauktai apsardzei.
Vadoties pēc 17.gs. beigu Rīgas patrimonālapgabala kartes, Spilves plašumus R ieskāvis Buļļu jeb Kuršu ceļš, bet Daugavas pusē – ceļš uz Daugavgrīvu, starp tiem bija izvietojušās namnieku pļavas un muižas. Aiz Iļģuciema pie Spilves savienojās kājnieku un jātnieku vezumnieku ceļš, kas veda no Zundas pārceltuves cauri Iļģuciemam uz Bolderāju. Šeit tad arī veidojās tagadējā Daugavgrīvas šoseja. 17.gs. Spilve galvenokārt bija apdzīvota gar Daugavas krastu un pie Voleriem. 18.gs. retās zemnieku mājas, kas atradās Spilvē, skaitījās pie Piņķu draudzes.
Pārdaugavā starp pļavām 15.gs. sāka veidoties arī namnieku un garīgo iestāžu muižiņas. Spilvē ir atradušās Hapaka, Esena, Koku muiža un vēl citas. Hapaka muiža ir bijusi viena no lielākajām Spilves muižiņām. Tā atradusies rajonā, kur tagad no Daugavgrīvas šosejas atiet Zilā iela. Galvenokārt tā izmantota kā vasaras mītne, tomēr šeit ir bijusi izvērsta arī lauksaimniecība. Ir zināms, ka zviedru laikos Hapaka muižā ir apstrādātas 12 ¾ mucvietas (1 mucvieta – 0.4936 ha) tīruma.
Arī netālu esošā Bekera jeb Pālenes muižā (saukta arī par Purvāja muižu) apstrādāts ļoti daudz zemes – 71 ¼ mucvietu tīruma. Kā lielā daļā muižiņu, kas atradušās satiksmes maģistrāļu tuvumā, arī šeit ir bijis ierīkots krogs. Bekera muižas teritorija joprojām ir saglabājusi savu vietvārdu, kas tagad tiek saukta par Beķermuižu. Diemžēl pati muižas ēka līdz mūsdienām nav saglabājusies.
Netālu aiz Iļģuciema pie Spilves pļavām reiz ir sākušās Esenes muižas zemes. Vēl šodien šī apkaime glabā „Lielās muižas” vārdu. Lai arī tās īpašnieki gadsimtu laikā ir mainījušies vairākkārt, vēl 1927.gada Rīgas plānā tā tiek saukta par Esenes muižu. Muižas vēsture sākās 1615.gadā, kad rātskungs Kaspars Drēlings nopircis lauku īpašumu pie Spilves. Pēc šīs dzimtas pēcnācējas Ģertrūdes Drēlingas apprecēšanās ar rātskungu Andreasu Gotānu muižiņai attiecīgi tika mainīts nosaukums. To mantoja abu dēls rātskungs Pauls Gotāns, kas 1774.gadā pārdeva to māsasvīram Imanuelam Justam Esenam. I.J. Esens bija Doma un Pētera draudžu mācītājs, kā arī retu un aizliegtu grāmatu kolekcionārs, kuram piederējušas arī apgaismotāju Voltēra, Didro, savam laikam progresīvo pedagogu Lavātera, Zulcera u.c. vēstules. 19.gs. otrajā pusē muižiņa bija nonākusi krievu tirgotāja Popova atraitnes īpašumā.
Spilves vārds ir saistīts arī ar vienu no centrālajām Ziemeļu kara (1701 – 1721) epizodēm – Spilves kauju, kas notika starp Saksijas un Zviedrijas karaspēku 1701.gada 9.jūlijā. Tās dienas rītausmā zviedru karaspēks dūmu aizsegā pārcēlās pāri Daugavai un 3 stundu ilgā kauja sakāva Saksijas karaspēku. Uzvara Spilves kaujā nostiprināja Zviedrijas armijas pārsvaru Ziemeļu kara sākumposmā.
Spilves apkaimei pieskaitāms ir arī Podrags. Pirmo reizi avotos tas minēts 1656.gadāPiņķu muižas revīzijas protokolā, runājot par pļaušanas tiesībām Spilves pļavās. Broces zīmējumos redzamas dzirnavas, kā arī sadzīves ainiņas – lašu tīklu žāvēšanu pie Podraga dambja, kas ticis uzcelts 18.gs. 60. – 70.gados, lai regulētu Daugavas kuģu ceļu, tomēr plūdos tas bieži esot ticis pārrauts. Podragā 18.gs. ir darbojusies arī ar vēju darbināmā kokzāģētava, kas pārstrādāja dēļos 2 000 baļķu gadā un bija šai laikā otra lielākā zāģētava Rīgas apkaimē. 1866.gadā Podragā tika uzcelta cementa fabrika, kas bija pirmais portlandcementa ražošanas uzņēmums cariskajā Krievijā. Sākotnēji ražošanā tika izmantots no ārzemēm ievests krīts, kā arī vietējais Ķengaraga māls. Kopš 20.gs 20.gadiem rūpnīca tika rekonstruēta un pārkārtota uz vietējo izejvielu bāzes.
Podragieši ir nodarbojušies arī ar zveju, kas bijis nozīmīgs seno rīdzinieku iztikas avots. Podraga apkārtnes pievienošana Rīgai tika apsvērta jau 19.gs. beigās, jo pilsētas tirdzniecības un kuģniecības intereses prasīja, lai abi Daugavas krasti pilsētas tuvumā piederētu tai. Spilvē vēl 20.gs. pirmajā pusē tīrumi tika aktīvi izmantoti lauksaimniecībā. Meta Taube savās atmiņās stāsta, ka viņas tēvam bijusi saimniecība Podragā, turpat netālu iepretim Spilves pļavām no Rīgas pilsētas ģimene esot nomājusi zemi, kur lielās platībās audzēti kāposti skābēšanai. Spilves pļavās esot gādāts siens saimniecībā esošajiem zirgiem un govīm. 20.gs. Spilves A daļā tika ierīkotas arī dārziņu kolonijas, padomju gados šeit atradušās arī Bulduru sovhoztehnikuma lauksaimniecības zemes.
Modernais laikmets Spilvē ienāca pamazām. Dzelzceļa līnija, kas no Rīgas cauri Spilves pļavām 18 km garumā vijās uz Bolderāju, tika atklāta 1873.gadā. 20.gs. 20.gados Spilvē 51 ha lielā teritorijā iekārtoja lidostu, ko 30.gados pārdēvēja par „Spilves gaisa ostu”. Tās īpašnieks bija Rīgas pilsēta, bet nomnieks – Pasta un telegrāfa departaments. „Jau 20.gados tika uzcelti divi angāri: Rīgas-Liepājas reisa apkalpojošo lidmašīnu un privāto lidmašīnu novietošanai. Gaisa satiksmes kārtības regulēšanai uzbūvēja stacijas ēku ar pasažieru uzgaidāmajām telpām, pastu, muitu, policiju, komandantūru, meteoroloģisko staciju, restorānu u.c. Starptautisku nozīmi Gaisa osta ieguva 1928.gadā, kad Rīgu iekļāva vācu-krievu gaisa satiksmes sabiedrības „Deruluft” tīklā un līdz ar to šeit nosēdās lidmašīnas, kas uzturēja gaisa satiksmi no Vācijas uz Maskavu un Pēterburgu. Turpmāk šai kompānijai pievienojās arī poļu, zviedru un krievu aviosabiedrības. 30.gadu beigās Rīgas gaisa osta bija iekļauta aviolīnijās: Berlīne – Rīga – Tallina – Helsinki, Atēnas – Bukareste – Varšava – Rīga – Tallina – Helsinki, Stokholma–Rīga–Maskava un Rīga–Liepāja. „Spilves” lidlauks kalpoja arī Latvijas armijas kara aviācijas vajadzībām. Galvenā militārās aviācijas lidlauka statusu tas saglabāja līdz pat 1940.gadam. No 1930.gada Spilves gaisa ostā mājvietu atrada arī Aizsargu aviācija, kura īpaši plašu darbību izvērsa pēc 1934.gada. Vairākas ēkas, piemēram, moderni angāri un vadības mītne, šeit tika uzceltas tieši aizsargu vajadzībām.” Lidostas „Spilve” ziedu laikos te atradās 56 lidmašīnas, bet tagad tikai reizēm ir redzami daži lidaparāti, kas noder izpletņlēcēju uzņemšanai. Diemžēl nav realizējusies ideja Spilvē ierīkot aviācijas muzeju. Kad Rīgas dome pārņēma lidostas ēkas (kopā 59), daudzas no tām bija sliktā stāvoklī. Patlaban “Spilves” lidlauku izmanto privātās lidmašīnas. Tur tiek mācīti tie, kas vēlas iegūt privātā pilota licenci. Gada laikā notiek aptuveni 3 000 lidojumi. Taču, diemžēl, kopš 2017.gada “Spilves” lidlaukam vairs nav vispārējās aviācijas lidlauka sertifikāta.
