Vecrīga jeb Rīgas vecpilsēta ir teritorija Daugavas labajā krastā starp tagadējo Vanšu tiltu, K.Valdemāra ielu, Basteja bulvāri, Aspazijas bulvāri, dzelzceļu un Dzelzceļa tiltu un Daugavas upi. Vecrīgu kā saglabāšanas cienīgu vienotu pilsētbūvniecisko ansambli sāka vērtēt tikai 20.gs. pēdējās dekādēs. Padomju laikos norisinājās strauja industrializācija, kuras dēļ valstī tika iepludināts liels skaits sveštautiešu, attiecīgi, dažādi, īpaši no centra tālākie Rīgas rajoni tika izmantoti komunālā fonda palielināšanai. Tādas teritorijas kā Vecrīga, kurā jau eksistēja blīva apbūve, nepieļāva vērienīgu celtniecību, līdz ar to paliekot pilsētplānotāju un būvnieku uzmanības perifērijā – padomju laikos lielākoties notika kara seku likvidācija un atbrīvoto teritoriju apbūve; ļoti daudzi projekti tā arī netika realizēti. Tiesa, pie pozitīvajiem aspektiem jāmin uzsāktā šīs pilsētas daļas zondēšana, arheoloģiskā izpēte, zināmā mērā arī tās arhitektonisko vērtību uzturēšana, kas kopumā ir pamācošs ieguldījums Vecrīgas kā pilsētbūvnieciska ansambļa vērtību un to vēstures izpētē un saglabāšanā.
Rīgas pilsētu 1201.gadā dibināja bīskaps Alberts, savukārt pilsētas tiesības tā ieguva 1225.gadā. Lai arī šajā purvainajā teritorijā pie Rīgas (Rīdziņas, Rīdzenes) upes ietekas Daugavā dzīvoja vietējās lībiešu un kuršu ciltis (tagadējā Alberta laukuma, Ūdensvada ielas, Doma laukuma apkārtnē), tomēr Rīgas kā pilsētas vēsture ir saistīta ar ģermānisko un kristietisko kultūru.
Visvecākā pilsētas teritorija ir tagadējās Pēterbaznīcas, Jāņa un Jura baznīcas, nedaudz vēlāk arī Doma laukuma un Sv.Gara konventa apvidū,– šeit atradās bīskapa sēdeklis (Pēterbaznīca, vēlāk Doms), Zobenbrāļu ordeņa pils un baznīca (tagadējās Jāņa baznīcas vietā, Jura baznīca). Apmetnes 5,5 ha lielo teritoriju iekļāva pusloka nocietinājumi, kas bija tipiski tā laika militārajā arhitektūrā, liecinot par krustnešu ieceru ne-miermīlīgo iedabu. Jāpiebilst, ka tolaik Daugavas krasts atradās apmēram 70 m tuvāk, nekā šodien.
1282.gadā Rīga kļuva par Hanzas savienības locekli, nostiprinot savas pozīcijas tirgotāju un amatnieku vidū. Tālāk pilsētas attīstību ietekmēja sociālie aspekti – radušās nesaskaņas Bīskapa un Livonijas ordeņa starpā papildināja pieaugošais turīgo tirgotāju un pilsētnieku slānis, kas vēlējās lielākas noteikšanas tiesības pilsētas pārvaldē. Vairāku asu sadursmju rezultātā tika nopostīta ordeņa pils un vēlāk tās vietā ierādīta zeme ārpus pilsētas mūriem, kur tapa tagadējā Rīgas pils. Pilsēta ir attīstījusies kā tirdzniecības un tranzīta (vēlāk arī rūpniecības) centrs, saduroties pieaugošajam iedzīvotāju skaitam un nepieciešamībai aizsargāt pilsētu ar nocietinājumu palīdzību, ko papildina teritorijā valdošo politisko spēku – vācu, poļu, zviedru, krievu – izcelsmes zemēs lietotie fortifikācijas sistēmu plānošanas principi un pilsētu būvnoteikumi. Vecrīgas teritoriālajā plānojumā ir skaidri redzami pilsētas attīstības posmi, ko iezīmē dažādās nocietinājuma līnijas; starp tām tiek izceltas viskardinālākās – vācu krustnešu radītā Rīga ar viduslaiku aizsardzības mūriem, torņiem un grāvjiem (Mārstaļu ielā, Pulvertornis un Trokšņu ielā) un t.s. 17.gs. zviedru laiks, kad pilsētas nocietinājumi tiek pārbūvēti pēc t.s. Holandes metodes – ar ģeometriskiem bastioniem un ravelīniem (Trianguls u.c.). Industriālās revolūcijas laikā, 19.gs. vidū nocietināta pilsēta drīzāk bija mīnuss, tāpēc izmaiņas Rīgas pilsētā saistāmas ar mūru nojaukšanu ap Vecrīgu, bulvāru loku, kā arī industriālo un dzīvojamo zonu izveidi kādreizējā iekšpilsētā, priekšpilsētā un neapbūvētajos laukos. Vecrīga pēc 1856.gada vairs nav piedzīvojusi kardinālas teritoriālas izmaiņas.
Neizsmeļams kultūrvēstures informācijas avots ir arī Vecrīgas ēkas, to arhitektūra, interjers un sadzīves priekšmeti, arī publiskās telpas labiekārtošanas realizētie un nerealizētie projekti. Vecrīgas teritorija vēsturiski tiek dalīta trīs grupās – pilsēta (iekšpus mūriem), priekšpilsēta (teritorijā ārpus mūriem) un lauki. Pirmajās divās darbojās atšķirīgi saimnieciskās dzīves un apbūves noteikumi, kas noteica to arhitektonisko raksturu un saglabātību līdz mūsdienām. Piemēram, mūra ēkas bija ļauts būvēt tikai pilsētā, attiecīgi, lai arī līdz pat 18.gs. izskaņai pārsvarā dominēja koka apbūve, tomēr lielākais vairums viduslaiku, renesanses un baroka stila arhitektūras šedevru, ko mēs varam skatīt arī šodien, atrodas Vecrīgas centrālajā daļā. Iekšpilsētā un priekšpilsētā bija pieļaujama tikai koka apbūve, kas militāru konfliktu laikā tika likvidēta. Savukārt mūra ēkas Vecrīgā liecina par to laiku, varu, kultūru, sociālo slāņu, stilu un funkcionālo mērķu daudzveidību, kas ir bijusi un ir aktuāla šajā teritorijā – sākot no romānikas un gotikas, renesanses, baroka, klasicisma, līdz pat neostiliem, eklektismam, jūgendstilam un 20./21.gs. mijas arhitektūras. Piemēram, pamācoša lappuse Vecrīgas vēsturē ir saistāma ar Latvijas pirmās neatkarības laiku, kad, stiprinot latvisko identitāti un vēršoties pret visu vācisko, Vecrīgā kā vācu varas iemiesotājā, bija paredzēts iznīcināt lielāko daļu tur esošo ēku, vietā veidojot plašākus kvartālus ar vērienīgiem sabiedrisko būvju kompleksiem – projekts netika realizēts pilnībā, par šo ieceri liecina vien Doma laukums, Finansu ministrija, tagadējais Universālveikals u.c.
Okupācijas gados savdabīga epizode saistāma ar Melngalvju nama vēsturi – Otrā pasaules kara laikā sabombardētā vēsturiskā celtne tika divas reizes pēc kārtas uzskaitīta Vissavienības kultūras pieminekļu sarakstā, uz ko attiecās specifiski aizsardzības noteikumi, taču tas neatturēja varas orgānus 50.gados to pēkšņi iznīcināt. Šajā kontekstā Melngalvju nams un Rātslaukuma komplekss zināmā mērā rāda šīsdienas valdošās varas un sabiedrības attieksmi pret savām kultūras vērtībām un īpaši Vecrīgu. Proti, padomju laikos tika izsludināts konkurss par Centrālā laukuma izveidi šajā vietā, savu projektu „Revolūcijas viļņos” piedāvāja pat izcilā arhitekte Marta Staņa; realizēts tika Latvijas sarkano strēlnieku muzejs un piemineklis tuvāk Daugavai (V.Albergs, Dz.Driba, V.Lūsis-Grīnbergs), kas pieļāva Rātslaukuma atjaunošanu kaut kad nākotnē. Pēc neatkarības atgūšanas, sadarbojoties dažādām institūcijām un organizācijām, tika uzsākti arheoloģiskos izrakumi Melngalvju nama un Rātslaukuma teritorijā, pēcāk arī šo vēsturisko arhitektonisko vienību būvēšana no jauna – vairāk vai mazāk atbilstoši to sākotnējam izskatam. Šāda vāciskās kultūras pieminekļu atdzimšanaa nebūtu iedomājama nekad agrāk, nedz, kad Vecrīga bija funkcionējoša Rīga, nedz pirmās brīvvalsts, nedz anti-fašistiskās PSRS laikā. Jāpiebilst, ka šī būvniecība ir izsaukusi plašas diskusijas sabiedrībā – lielākoties autentiskuma un interpretāciju oriģinalitātes sakarā. Īpaši jāpiebilst, ka Rātslaukums un Melngalvju nams atrodas sānu pie sāna ar Srēlnieku pieminekli un Okupācijas muzeju – šim ansamblim tiek paredzēts izveidot semantiski piesātinātus arhitektoniskus un tēlnieciskus papildinājumus, kuri liecinātu par šīsdienas Latvijai raksturīgo pilsētplānošanas un nacionālo vērtību izpratni.
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- Latvija UNESCO un UNESCO Latvijā – 10 gadi. – Rīga: 2002. – 76.lpp.
- Holcmanis, Andrejs. Vecrīga – pilsētbūvniecisks ansamblis. – Rīga: Zinātne, 1992.
- Caune A. Rīga zem Rīgas. – Rīga: Zinātne, 1985 – 6.lpp.
- Feodālā Rīga. / red. T.Zeids – Rīga: Zinātne, 1978. – 444.lpp.
- Lejnieks J. Rīga, kuras nav. – Rīga: Zinātne, 1998. (Turpmāk: Rīga, kuras nav)
- Rīgas ielas. Enciklopēdija/ red. R.Zalcmanis u.c. 1. sēj. – 2001
- Krastiņš J. Rīgas Rātslaukums. – R.: 2000
