Dreiliņi

Sākot ar 16.gs. 2.pusi Rīgas rātes locekļi un bagātie nomnieki kā atlīdzību par naudas aizdevumiem no Polijas karaļa Rīgas tuvumā ieguva zemes īpašumus – ķīlu muižas. Šādā veidā savas muižas ieguva Rīgas birģermeisters Heinrihs fon Ūlenbroks, rātes loceklis Melhiors Dreilings, ārsts un astrologs Zahārijs Stopius, no kuru vārdiem radušies pagastu un apdzīvoto vietu nosaukumi – Ulbroka, Dreiliņi un Stopiņi.

Dreiliņu muižas (Dreylingshof) centrs gan atradās vairākus kilometrus no šodienas Dreiliņiem – tagadējas Slāvu un Krustpils ielas stūrī, tur kur šobrīd ir iepirkšanās centrs „Galerija Azur” (Šķirotavas apkaime). Dreiliņu muižā 1709. − 1710.gadā astoņus mēnešus ilgā Rīgas aplenkuma laikā krievu feldmaršals Boriss Šeremetjevs iekārtoja savu kara nometni; šeit 1710.gada jūlijā tika parakstīta Rīgas kapitulācija un Vidzemes bruņniecības un Rīgas rātes un ģilžu „labprātīga padošanās” Krievijas caram, pretī saņemot 1561.gada Viļņas Ūnijas līgumā paredzētās privilēģijas.

1887.gadā – līdz pagastu apvienošanai un to nosaukumu maiņai, kas Vidzemes guberņā noritēja no 1888. − 1905.gadam – viens otram blakus eksistēja Dreiliņu, Ulbrokas un Stopiņu pagasti. Laika gaitā to robežas ir vairākkārt mainījušās. Ap 1900.gadu, kad Ulbrokas un Stopiņu pagastus apvienoja Ulbrokas-Stopiņu pagastā, Dreiliņu pagasts savu nosaukumu saglabāja. Daļa pagasta zemju Rīgai tika pievienota 1924. un 1934.gadā.

Padomju laikā 1963.gadā Dreiliņu ciems tiek pievienots Stopiņu ciemam, kam, savukārt, divpadsmit gadus agrāk tika pievienots arī Ulbrokas ciems, rezultātā izveidojot vienotu Stopiņu ciemu – vienu no lielākajām šāda veida teritoriālajām vienībām Latvijā; tā kopējā platība bija nepilni 100 km2, iedzīvotāju skaits ap 10 tūkstoši. Savukārt 1970.gadu vidū Dreiliņu ciema daļas tika pievienota Salaspils ciemam un Rīgas pilsētai.

Rīgas teritorijā iekļautajā Dreiliņu daļā bija atsevišķas viensētas un ģimeņu mājas, bet to nelielais blīvums, neattīstītā ceļu infrastruktūra un neiekārtotā publiskā telpa ļāva vietu klasificēt kā „agrāk neapbūvētu pilsētas nomali” vai rajonu ar „retu un mazvērtīgu individuālo apbūvi” un ieplānot realizācijai dzīvojamo masīvu ar vērienīgu tipveida apbūvi. Dreiliņi, kas Padomju laikos iekļāvās t.s. Proletariāta rajonā, patiešām bija pilsētas vistālākā nomale, tādēļ īstenot dzīvojamā fonda, komunālās saimniecības un transporta attīstības plānus sāka salīdzinoši vēlu – 602.sērijas māju celtniecība tika uzsākta 1990.gadā. Bet, mainoties saimnieciskajai sistēmai, būvniecība pārtrūka jau 1993.gadā, atstājot mantojumā nepabeigtu deviņstāvu ēku kompleksu un plašus, neapbūvētus laukus ar nelielām skuju koku audzēm un vienģimeņu mājām.