Apkaimes vēsturiskais apraksts
Ķīpsala ir sala Daugavas lejtecē, kuru no pārējās Pārdaugavas atdala Zunds. Salas garums ir 2,7 km un platums – 0,5 km. Sala pastāv un tiek apdzīvota aptuveni 300 gadu, jo sākotnēji veidojusies kā upes sanesto smilšu sēklis ar dūņainām starpkārtām.
Līdz 17.gs. 2.pusei Ķīpsalu dēvēja par Žagarsalu kāda uz salas dzīvojoša zvejnieka vārdā, kuram pie Daugavas atradusies zvejas vieta. Taču pamazām Žagarsalas vārds izgāja no aprites, un sala tika pārsaukta par Ķīpsalu. 17.gs. beigās uz salas atradās nedaudz vairāk kā desmit zvejnieku sētu, tostarp arī Pētera Ķipja sēta, no kuras cēlies salas tagadējais nosaukums. Izcelsme skaidrota arī ar veclejasvācu ,,kip’’- ķīpa, ādu sainis, saistīts ar salas kādreizējo izmantošanu.
Tagadējo konfigurāciju Ķīpsala ieguvusi, saplūstot vairākām mazām salām. 17.gs. Ķīpsalas teritorija bija daudz mazāka nekā šobrīd, bet 18.gs. līdz ar uzcelto dambi, kas savienoja Ķīpsalu ar Mazo Klīversalu un Burkānu salu, Daugavas straume mainījās un ap Ķīpsalu radās smilšu sēkļi, veicinot Ķīpsalas teritorijas paplašināšanos, kā rezultātā tā saplūda ar Mazo Klīversalu un Burkānu salu. 18.gs. Ķīpsalai konfigurāciju izmainīja arī blakus esošā no Daugavas sanesumiem izaugusī Darvas sala, kur bijušas pilsētas darvas noliktavas, pievienojoties salu grupai.
Pilnībā Ķīpsalas teritorija nostiprinājās 20.gs. sākumā, kad aizbēra agrāko atteku paliekas starp Burkānu salu un Mazo Klīversalu, lai gan līdz pat Otrajam pasaules karam par Ķīpsalu dēvēja tikai salas rietumu galu, bet pārējās daļas – atbilstoši vēsturiskajiem nosaukumiem. Salas iedzīvotāju nodarbošanās pamatā bija saistīta ar jūru un Daugavas ūdeņiem – salu apdzīvoja zvejnieki, jūrnieki, loči, enkurnieki, pārcēlēji, tādēļ arī liela daļa ielu iemantojušas ar atbilstošus nosaukumus – Matrožu, Tīklu, Enkuru, Kaiju, Zvejnieku, Loču, Ogļu.
Salas ielu tīkls nostabilizējies 19. un 20.gs. mijā, un šajā laikā iegūtie ielu nosaukumi palikuši nemainīgi kopš 20.gs. sākuma, kad salā bija 13 ielas. Satiksmi ar Pārdaugavu nodrošināja pārceltuve cilvēkiem un pajūgiem, kas savienoja Ķīpsalas vidusdaļu ar Iļģuciemu. Rīdzinieki, izmantojot šo pārceltuvi, ērti varēja sasniegt Slokas, Buļļu un Daugavgrīvas ceļu. Attīstīta bija arī ūdens satiksme ar citām Rīgas daļām, jo līdz Otrajam pasaules karam no Ķīpsalas uz citām pilsētas daļām regulāri kursēja tvaikonītis, kam Daugavmalā, Enkura ielas galā atradās speciāli izbūvēta piestātne – 1891.gadā izbūvētais FG dambis – laukakmeņiem pildīta koka pāļu rinda, kas ir būtisks 19.gs. hidrotehnisko būvju piemērs.
18.gs. Rīgā ienākošajiem kuģiem bija nepieciešama vieta lielā balasta izkraušanai, un šim nolūkam Rīgas rāte ierādīja teritoriju Ķīpsalā, kur no gadsimtu gaitā izkrautā balasta materiāla izveidojies Balasta dambis – Ķīpsalas lielākā un arī arhitektoniski bagātākā iela. 18.gs. notika dambja celtniecības darbi pēc G.E.Veismaņa projekta, gadsimtu vēlāk norisa atjaunošanas darbi. Ilgus gadus Balasta dambis bija vienīgā bruģētā iela Ķīpsalā.
Dzīvojamā apbūve izvietojusies ielas vienā pusē, jo pretējo malu apskalo Daugava. Lai nostiprinātu krastu gar ielu, 1885.gadā uzbūvēta laukakmeņu nostiprinājumu konstrukcija. Daugavas krastā pie Balasta dambja 20.gs. 30.gados bija ierīkota pilsētas peldētava.
Zunda grāvis – Daugavas atteka, kas Ķīpsalu atdalīja no sauszemes, bija praktiska strūgu piestātnes vieta, pateicoties aizvējam un upes rimtajam plūdumam. Liela daļa Rīgā iebraukušo strūgu tika izjaukta un lietotas kā celtniecības materiāls, līdz ar to ,,Ķīpsalā vēl joprojām atrodas vismaz trīs no strūgu plankām celtas saimniecības ēkas’’.
Lai gan ,,17.gs. t.s. kāpostu dārzi aizņēma lielāko daļu no gruntsgabalu platības Ķīpsalā’’, uz salas atradās arī noliktavas, un sala tika pakāpeniski apbūvēta ar nelielām viensētas dzīvojamajām ēkām. ,,Mājiņas bija mazas, celtas pēc senas tradīcijas, segtas ar lubu jumtiem’’. Pieaugot turībai, kādreizējās zvejnieku sīkās guļbūvītes nomainīja nelieli divstāvu koka īres nami un pat lepnas savrupmājas, pēc tā laika modes celtas vai nu eklektisma vai jūgenda garā. Gandrīz visos šo namu pagalmos bija ledus pagrabi zivju glabāšanai un no vecu burinieku apšuvuma plankām celtas saimniecības ēkas, daudziem piederēja arī lielākas vai mazākas zivju kūpinātavas.
19. un 20.gs. mijā salas ziemeļu daļā izveidojusies mazstāvu dzīvojamā apbūve, kas šobrīd ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis, turklāt Ķīpsalas teritorija ietilpst UNESCO Pasaules Kultūras un dabas mantojuma vietas – Rīgas vēsturiskā centra – aizsargjoslā. Ķīpsalas 17.gs. un 18.gs. koka apbūve cieta 1822.gada priekšpilsētu dedzināšanas laikā, tāpat salas iedzīvotājiem bīstams bija arī Daugavas ūdens līmeņa maiņas, piemēram, 1786.gadā ledus sastrēgums pārpludinājis salu un izpostīja Mazajā Klīversalā esošās kaņepju noliktavas. Neskatoties uz to, Ķīpsala vēsturiski ir viena no apdzīvotākajām vietām Pārdaugavā. Ūdens tuvums tomēr izrādījies ļoti nozīmīgs Ķīpsalas vēsturiskajā attīstībā un nodrošināja iztiku salas iedzīvotājiem.
Iedzīvotāju skaitam pieaugot, 1773.gadā Ķīpsalā atvērta skolu. 19. gs. salas apbūve vairs nebija pakārtota tikai dzīvošanai- Ķīpsalā darbojās arī rūpnīcas un kokzāģētavas. Salas vidū, A. Augsburga kuģu rūpnīcā, tika būvēti un remontēti tvaikonīši, kas uzturēja satiksmi Daugavā, savukārt salas vidusdaļā 1863.gadā tika dibināta krīta ražotne – vēlākā Celma & Bēma ģipša fabrika. Pakāpeniski attīstoties ražošanai, 19. gs. beigās koka ēkas tikai aizvietotas ar mūra apbūvi tā sauktajā ,,ķieģeļu stilā’’ ar polihromi figurālu ķieģeļu mūri. Fabrikas darbība aprāvās līdz ar Otro pasaules karu, padomju varas gados telpas piemēroja saimnieciskai darbībai. Savu atdzimšanu bijusī rūpnieciskā objekta teritorija piedzīvoja 2003. gadā, kad pēc Zaigas un Māra Gaiļu iniciatīvas tā tika pārveidota par modernu dzīvojamo kompleksu, kļūstot par pirmo piemēru Latvijā, kur agrāka rūpnieciskā ražotne top par ekskluzīva plānojuma un dizaina dzīvokļu ēku.
Ķīpsalas dienvidu galā pie Āgenskalna līča atrodas Rīgas jahtkluba (dib. 1878) ēka, kas celta tā dēvētajā vasarnīcu stilā pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta 1898. gadā. Arī Vidzemes jahtklubs (dib. 1895) par savu bāzes vietu izvēlējās Ķīpsalu, ceļot klasicisma stila koka namu pēc E. Fon Trompovska projekta Balasta dambī 20/22.
Būtisku attīstību Ķīpsalas koka arhitektūras mantojuma saglabāšanā devusi arhitekte Zaiga Gaile, pēc kuras iniciatīvas tika restaurētas četras vēsturiskas ēkas – ,,Ķīpsalas kolekcija’’. To veido 19.gs. vidus klasicisma stila ēka, kas pārcelta no Baznīcas ielas un šobrīd atrodas Balasta dambī nr. 60a, 19.gadsimtā celtais nams Balasta dambī 60, barokālā stila dzīvojamā māja Ogļu ielā 6, kas pārvietota no A.Briāna ielas. Kolekcijas ietvaros restaurēts arī jūgendstila un nacionālā romantisma sintēzē pēc arhitekta Eižena Laubes projekta 1909. gadā celtais īres nams Zvejnieku ielā 5a, kam raksturīgs īpaši krāšņs eksterjers, bagātināts ar konsolēm, stilizēta pildrežģa formām un citām dekoratīvām detaļām, mūra cokola stāvs atvēlēts veikaliem. Balasta dambī 68b atrodas vēl kāds Z. Gailes restaurēts nams – bijusī zivju žāvētava.
20. gs. 20. un 30. gados Ķīpsala bija pamesta un nekopta vieta pašā Rīgas centra pievārtē, daļēji klāta ar privātu apbūvi un noliktavām, taču lielākā platība bija neizmantoti smilšu klajumi. 1925. g. arhitekts Arnolds Lamze izstrādāja Rīgas ģenerālplānu, kas paredzēja Ķīpsalā būvēt valdības centru un sabiedriskās ēkas, iecerot salas savienošanai ar Rīgas centru celt tiltu. Tā kā plāns netika īstenots, Ķīpsalas attīstība līdz pat sešdesmitajiem gadiem palika iekonservēta, līdz padomju varas gados tika izstrādāts Ķīpsalas detāļplānojums, paredzot dzīvojamo apbūvi ar piecstāvu ēkām tipiskā sociālistiskā garā, taču šis projekts tika noraidīts, līdz septiņdesmitajos gados izlēma Ķīpsalā būvēt Rīgas Tehniskās universitātes (toreiz – Rīgas Politehniskā institūta) studentu pilsētiņu (arhitekti D.Danneberga, K.Alksnis, Z. Lazdiņš u.c.). Lai gan iecerēts bija visu salas teritoriju pārvērst par studentu pilsētiņu, ierobežoto materiālo iespēju dēļ mācību korpusi un dienesta viesnīcas aizņem tikai agrāk neapdzīvoto salas daļu.
Līdz ar Preses nama ēkas uzcelšanu (arh. J.Vilciņš) 1978. gadā Ķīpsala arvien straujāk attīstījās kā sabiedrisks centrs, līdz ar to loģiska kļuva arī tilta izbūve, lai savienotu salu ar pilsētas centru. Ķīpsalas teritoriālo vienotību un telpiski vizuālo struktūru izmainīja 1981. gadā atklātais Vanšu tilts pār Daugavu, vizuāli un funkcionāli atšķeļot dienvidu galu no pārējās salas teritorijas. Salas dienvidu daļā lokalizējas sabiedriskā apbūve – Preses nams, „Swedbank” ēka, RTU fakultātes. Būtiskas sabiedriskās celtnes ir arī 1997. gadā atvērtais Starptautiskais izstāžu centrs ,,Ķīpsala’’, kurā regulāri notiek izstādes, konferences un dažādi sarīkojumi, kā arī Ķīpsalas peldbaseins. Tam blakus esošas Māra Gaiļa celtās rindu mājās kalpo kā norobežojums, atdalot salas vēsturisko apbūvi no neizteiksmīgās padomju arhitektūras. Nozīmīgs Latvijas keramikas mākslas centrs ir Ķīpsalas keramiķu darbnīcas izstāžu zāle un studija (dib.1964), kas atrodas Balasta dambī nr. 34.
Šobrīd Ķīpsalā vērojamas krasas pretrunas starp jauno un veco arhitektūru, nepārdomāti tiek celtas jaunas biroju ēkas un veikta sabiedriskā apbūve. Vērojama fragmentāras attīstības aina, kur ekskluzīvi restaurēti projekti mijas ar pamestām koka būdām un nesakoptu teritoriju. Ķīpsala vilina ar burvīgo skatu uz Vecrīgas panorāmu un brīnišķīgi restaurēto koka arhitektūru.
Izmantotie avoti:
- Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. – 832 lpp.
- Rīgas ielas. Enciklopēdija, Zalcmanis R. u.c. (sast.), 1. sēj. – R., 2001. – 28. Lpp.
- J.K. Broce. Zīmējumi un apraksti, Zeids T. u.c. (red.), 2. sēj. – R., 1996. – 301. lpp.
- Blūms P. Rīgas priekšpilsētu attīstība // Koka Rīga – R., 2001. – 36. lpp
- Barzdeviča M. XVII-XIX gs. vidus Daugavas lejteces salu kartes kā vēstures avots. // Feodālisma problēmas Baltijā. Latvijas Universitātes Zinātniskie raksti. – Rīga, 1990. – 555. sēj. – 134.lpp.
- Caune A. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. – R., 1998. – 132.lpp.
- Plaudis A. Ķīpsala.// Jaunā Balss – 1998. – 4.dec.- 4.lpp
- Latvju enciklopēdija, Švābe A. (red.), 3.sēj. – Stokholma, 1951- 1955.- 1198.lpp
- Rīga kā Latvijas galvas pilsēta: Rakstu krājums Latvijas Republikas 10 gadu pastāvēšanas atcerei . – R., 1932. – 788.lpp
